Nespējot remdēt alkas pēc ūdeņiem, 20. novembrī četru cilvēku sastāvā izdomājām izbraukt nelielu loku pa jūru. Starta vietas atrašana sagādāja nelielas grūtības, jo piekļūt jūrai izrādās nemaz tik viegli nav, jo gandrīz visur draud 500 m laivu nešana. Kā ērtāko piebraukšanas vietu izvēlējāmies Mangaļsalu.
Apbraucām apkārt molam, izpētījām boju un nogrimušo kuģi. Ūdens bija mierīgs, viļņošanās neliela: mazliet par mazu, lai varētu pasērfot.
Riežupe un Imula tieši tajā līmenī, lai saprastu patīk/nepatīk Latvijas mazās straujupes.
Pārpublicēts no www.juraslaivas.lv
Campo bija noorganizējuši 22 km garas, priecīgas laivošanas sacensības pa Ogres upi. Kopā 22 km ar krācītēm, ar straumīti un ar lērumu, asu izjūtu priekš iesācēja. Es biju laivu anlfabēts, kas jūras kajakā sēdēja otro (!!!) reizi.
Kur man bija prāts, kad draugam pateicu, ka mums jāpiedalās, nezinu. Bet nu idejas autore biju es, lai gan pieredze braukšanā ar laivām man ir ļoti niecīga. Tikai šovasar uzzināju, kā ir braukt ar kanoe, tāpēc man bija īpašs prieks un laime, kad man pateica, ka jābrauc būs ar jūras kajaku. Vienvietīgo. Draugs noorganizēja trenniņu vienu dienu pirms gaidāmā pasākuma un es uzzināju, ka šai laviņai ir stūre, un kā nevajag darboties ar airi, ja vien negrib nonākt zem ūdens
Pasākuma diena – 31. oktobris, kā par brīnumu bija jauka saulaina, bezlietus diena. Iekāpju laivā, mani sasprādzē un iestumj ūdenī. Jautri, kas jautri, ja pie starta jau drūzmējas kāds ducis laivu un visi iemēģina savus braucamrīkus. Es – laivu analfabēts – divas reizes taranēju dažus citus braucējus, neapgāžos un neviens mani nenosit, jo laivotāji ir jautra tauta. Par to vien jau liecina asprātīgie komandu nosaukumi un talismanu pielīmēšana laivas priekšgalā. Tātad pie starta līnijas es neapgāzos! Tas jau ir labi. Atskan starts, un visi brāžas uz priekšu. Es jau no sākta gala ņemos pa aizmuguri, jo,kur tad man steigties un absurda mērķa uzvarēt man nav. Draugam līdz ar to arī ne. Tatad braucam, piekūstu ātri, par cik netrennēta utt., bet nekas, 30 sekundes atelpas un var airēties tālāk. Airējam, airējam un te nu viņas bija – pirmās krācītes manā mūžā. Ir jau iņčīgi skatīties filmās, kā lielos pūšļos galvenie varoņi laižas pa kalnu upes krācēm un paliek dzīvi, bet, kad to dari pats, tad ir cita lieta. Tad nu draugs laižas man pa priekšu, es nepaspēju pareizi nostūrēt un tieši pirms krācēm ar laivas priekšgalu iebraucu krasta zālēs. Straume laivu sagriež un nu man ir divas iespējas: laisties pa krācēm atpakaļgaitā, kas, kā man vēlāk paskaidroja, ir konkrēta pašnāvība vai kāpt ārā, sagriezt laivu un laisties pa krācītēm pareizi. Tā, kā draugs jau bija aizlaidies man pa priekšu, viņš palīdzēt nevarēja, jo augšā pa krācēm uzairēties nevar.
