Kā parasti viss sākās pirmdienas rītā, kad vēl svaigā atmiņā bija iepriekšējās sestdienas pārgājiens pa Ādažu poligonu ar nelieliem slapināšanās elementiem pāri ceļiem. Bijām nogājuši kādus 10 km un tie likās ļoti viegli pieveicami. Tāpēc radās doma par ko nopietnāku. Maršruts jau kādu laiku bija galvā un šis likās īstais laiks lai to realizētu. Tika nosūtīti e-pasti iespējamajiem kandidātiem, kuri uz ko tādu varētu parakstīties. Pasākumā plāna ietilpa nežēlīga iešana bez ne viena veikala un sabiedriskā transporta atbalsta. Ā, nu ja un jāiet būs no Mazirbes līdz Ventspilij. 19 h jāpaspēj uz vilcienu Rīga-Ventspils. Vai to var izdarīt?

Līdz piektdienas vakaram ir pieteikušies vēl divi dalībnieki Ieva un Mārtiņš. Sestdienas rītā dodamies uz Mazirbi. 11.00 startējam caur veikalu, kur tiek iegādāts proviants un vēl kādas nepieciešamas lietas. Apskatām laivu kapsētu un gar jūru dodamies pretī savam liktenim. Aptur mūs upīte kurā ir celies ūdens līmenis un lai to šķērsotu mums nākas atgriezties sauszemē. Pa bijušo PSRS robežu turpinām ceļu uz Sīkragu. Pa ceļam sastopami bijuši robežas atribūti – stabi , drātis , būves…

Sīkragā nedaudz atpūšamies un apskatam bāku-torni. Interesanti ka apkārt tornim nav nekādi ierobežojumi un ir iespēja uzrāpties līdz pašai lielajai spuldzei.

Netālu aiz Sīkraga Ieva pamana piemiņas akmeni Sīkraga stacijai. Šeit agrāk ir bijusi mazbānīša līnija. Tālāko ceļu jau uz Irbes upi turpinām pa dzelzceļa stigu. Pa ceļam gadās arī kāda maza upīte, kuru mazbānīša ziedu laikos šķērsot nebūtu bijušas problēmas, bet šodien tas ir darāms pa slidenu priedes baļķi, ar aizdomīgiem zariem. Protams meitenei priekšroka un Ievai pāriešana nesagādā problēmas. Tad ejam mēs, lai gan bija sagatavots fotoaparāts kādam spriedzes foto, sanāca vien tādi smieklīgie.

Noejam gar kādu pamestu armijas bāzi un drīz sasniedzam seno zvenieku ciemu Jaunciemu. Dažas mājas un izpušķota Ziemassvētku egle ir sastopama šajā vietā.
Irbes upe ir nopietni pārplūdusi un iekārtais gājēju tiltiņš zemākajā posma skaras pie ūdens. Interesanti kas būtu bijis ja būtu gājuši pagājušo nedēļ? Sāk jau satumst un rodas aizdomas ka uz vilcienu nepaspēsim.

Turpinām iet pa dzelzceļa stigu līdz Miķeļtornim. Pie bākas pirmā lielā atpūta, kā nekā ejam jau kādas 8 h. Apskatam stacijas pamatus un dodamies uz Lūžņas pusi. Kārtējās pamestās armijas bāzes drupas un esam jau klāt, pat gandrīz izejam cauri Lūžņai kad pamanām ka esam sasnieguši to. Tālāk ir doma iet gar jūru. Te arī sastopamies ar šim piejūras apvidum raksturīgajam vigām, tas ir kāpa- purvs, kāpa- purvs un tas viss paralēli jūrai. Pirmo šādu veidojumu šķērsojam samērā ātri veidojot baļķu tiltiņus. Tikuši pāri kāpai atkal purvs priekšā! Apmēram pēc 40 minūšu cīņas nolemjam mest mieru. Man kājas slapjas pāri potītēm, pārejiem gan mazliet sausākas , bet purvs šķiet nepārvarams. Purvā arī sastapām šim apvidum raksturīgo iemītnieku – Vigu Smējēju.

Tā kā īsti nav saprotams kur atrodamies nolemjam tālāk doties pēc azimuta. Ejot pa zvēru takām pēc kāda laika arī sasniedzam kādu meža ceļu! Esam pelnījuši atpūtu un kādu desmaizi. Vienīgi nevaram saprast kur īsti atrodamies, bet kamēr ceļš ved pareizajā virzienā, stresa nav.

Ovīšos nokļūstam, paši tā arī nesapratām ka, ap pusnakti. Sāk palikt grūti un tiek nolemts paņemt lielo pauzi. Apejot ‘short cutā’ apkārt Ovīšiem un nokļūstam pie jūras. Vēl pirms jūras gan tā īsti nevarēju saprast, kāpēc tajās mājās tik vēlu gaisma logos deg? Izrādās ka tās gaismas bija kuģi reidā pie Ventspils. Ko tik neizdomā!?! Lielās pauzes vieta sanāca kāpā pie jūras, kur smuki no pārplūdušā ceļa varēja pasmelties ūdeni. Dezinficējām uz prīmusa un bundžu makaroniem tas nemaz garšu nebojaja. Pēctam neliela acu pievēršana un ar jauniem spēkiem pēc 40 minūšu atpūtas bijām ceļā.

Uz vilcienu nepaspēsim.

Mazliet pagājāmies gar jūru, bet apnika un sāka gribēties ko interesantāku. Tā nu pirms Jaunupes dodamies iekšā mežā meklēt tanku ceļu, kuram no Ovīšiem vajadzētu doties Ventspils virzienā. Laikam jau arī atradām un tad pa to nokļuvām Liepenē.
Sāk palikt grūtāk kājām un miedziņš arī karas kaklā. Paņemam atpūtu. Staldzenē pamanām zīmi “Ventspils”. Neliela foto sesija ar ceļazīmi.
Sākam pēdējo posmu apkārt “Ventspils Nafta” teritorijai. Ceļš nav tas garākais , bet pēc 19 stundu būšanas ceļā un 65 km tas nav arī vieglākais. Velk uz autopilotu.

Sasniedzam ostas dzelzceļu, apejam apkārt sastāviem un apmaldamies! Priekšā mežs, pa labi osta, pa kreisi kaut kas? Neliela domu apmaiņa, kompasa grozīšana un esam jau mežā! IR!!! Redzu pazīstamu ielas krustojumu jau no kāpas augšas. Neliels sprints pa agrīno “Pilsētu ar rītdienu”. Pie stacijas secinām vilcienu esam nokavējuši pa 55 minūtēm. Gan jau citreiz un ejam uz autoostu. Uz Ventas tiek izteiktas piezīmes par tilta nepieklājīgo garumu un autoostu jau arī varēja uzbūvēt tuvāk! @$#(*% Tālāk pēdējā taisne un FINIŠS 7.40

Siltā telpa mani sāk slēgt ārā un jau pēc brīža esam autobusā uz mājām!

Mazāk kā 21 stundā tika noieti ap 73-75 km (par attālumiem gan domas dalās).

Paldies maniem ceļabiedriem Ievai un Mārtiņam, par sapratni un izturēšanu.

Nākošgad ejam atkal?

Autors: Jānis Saulītis