Parasti lielākā daļa aktivitāšu no manas puses ir ātrās idejas, tāpat arī šī. Sestdien no rīta paskatoties ārā pa logu secināju, ka laiks bija pieņemams dienas pavadīšanai ārā svaigā gaisā – apmācies, taču ik pa brīdim caur mākoņiem par sevi atgādināja saule – ideāla diena šim gadalaikam, līdz ar to nolēmu, ka jābrauc ar laivu.
Pasākuma sarežģītākā un problemātiskākā daļa parasti ir citu dalībnieku atrašana un pierunāšana, taču šoreiz man paveicās. Izsakot piedāvājumu laivot Skype domubiedru grupā, aptuveni pusstundas laikā tika nolemts, ka brauksim. Pirms tam gan diezgan pagrūti bija iestāstīt, ka laiks pie Svētupes ir ievērojami labāks nekā Rīgā, kur sniegs mijās ar lietu. Ap pulksten trijiem dienā Salacgrīvā ieradās pārējie trīs laivotgribētāji. Atstādami vienu auto Salacgrīvā pie jahtostas, ar otru devāmies pēc laivām, un prom uz upi. 15:30 bijām starta vietā uz tilta pār Svētupi pie Ķelderu mājām. Vietas izvēli noteica laika trūkums, jeb tumsas iestāšanās pirms septiņiem. Bijām pat rēķinājušies, ka pēdējos kilometrus būs jāveic tumsā. Ātri pārģērbāmies un upē iekšā.
Mans pārinieks laivā bija kanoe laivā mazpieredzējis, taču pareiza izsvarojuma dēļ sēdos laivai priekšgalā, atstājot viņu pie stūrēšanas. Taču pēc pirmajiem līkumiem secinājām, ka laikam tomēr jāmainās vietām, jo prasmes droši izstūrēt kanoe starp kokiem manam pāriniekam nebija, turklāt no apgāšanās šķīra pavisam, pavisam maz…
Svētupe nav domāta iesācējiem, vismaz ne tiem, kuri pirmo reizi kanoe laivā. Manevri salīdzinoši lielajā straumē starp upē sakritušajiem kokiem prasa nelielas iemaņas.
Kontroles pārņemšana pār laivas vadību sagādāja nelielu pārsteigumu – stūrēšana kanoe laivā atšķiras, ja priekšgals ir noslogots krietni vairāk par laivas aizmuguri – laivas gaita līkomos ir kā driftā, jeb aizmugure visu laiku izslīd. Turklāt arī jāpieliek lielākas pūles airējot.
Baudot krāsaino rudeni un krāsu kontrastus ātri vien nonācām pie lielākajām krācēm Svētupē. tieši pirms Arupītes ietekas ir paliekas no dzirnavu aizsprosta. Šī arī ir visbīstamākā vieta visā maršrutā (Svētupe->Jaunupe->Salaca), jo uzreiz pēc krācēm ir straujš līkums, kura ārmalā ir sanesti koki – straume to vien vēlas, kā piespiest laivu pie šiem kokiem, un ļaut izpeldēties tiem, kuri uzdrošinājušies braukt pa Svētupi. Mēs krāces pārvarējām bez problēmām un pat bez neviena lieka ūdens litra laivā.
Tālākais brauciens bija visai mierīgs, vienā vietā nācās apnest ūdenī sakritušus kokus, vēl vienā pietika tikai vienam izkāpt no laivas (uz koka) un pārvilkt to pāri. Baudot dažādos dabas skatus ātrā tempā airējāmies uz priekšu, lai paspētu līdz tumsas iestāšanās brīdim tikt pēc iespējas tālāk.
Mums par pārsteigumu līdz vietai, kur Svētupe sadalās bijām nonākuši vēl pirms tumsas. Tālāk braucienu turpinājām pa Jaunupi, Svētupe, pagriezdamās 90 grādu leņķī un sev atstādama tikai 1/3 ūdens, aiztek pa kreisi, jaunupe – taisni uz priekšu – ja ir zāles, tad var ļoti viegli palaist šo vietu garām. Jaunupes posms bija visstraujākais, turklāt liela Jaunupes daļa ir nelielas krācītes. 2 km līdz Jaunupes ietekai Salacā veicām jau krēslā uz beigām pat nemēģinot izvairīties no akmeņiem, jo tos vienkārši vairs nevarēja redzēt. Mums veicās, nevienam tā arī neuzskrējām. Salacā nokļuvām ļoti ātri, taču lielākā jautrība vēl bija tikai priekšā.
Nēģu tači… Gandrīz visas upes platumā tā ir aizsprostota un visa upe tiek saspiesta līdz aptuveni 20 m platumam, turklāt visa straume tek ļoti slīpā leņķī, sprauga kurā jātrāpa ar laivu ir ne lielāka par 3 m.
Pirmais tacis. Izvēlējāmies veiksmīgu trajektoriju un trāpījām tieši pa vidu starp diviem tača balstiem, taču pārinieks nedaudz ar galvu aizskara nēģu taci, par laimi cietusi bija tikai viņa cepure, kura peldeja ūdenī man pie kājām. Ūdens salija uzreiz aiz tača, kur šajā straumē izveidojusies neliela ūdens muca. Vairāki desmiti litru ūdens laivas stabilitāti samazināja vismaz pāris reizes. Otra laiva nedaudz aizskāra balstu, taču visādi citādi veiksmīgi. Otrajā tacī, vietējo skatienu pavadīti, izbraucām cauri bez aizķeršanās, iespējams, ka vēl kāds litrs ūdens ielija laivā, taču to nepamanījām. Pēdējais kilometrs tika pieveikts tumsā.Finišējām Salacgrīvas jahtu piestātnē 19:00.
Pēc brauciena patīkams nogurums, un lieliski iespaidi par redzēto. Šādi pasākumi jāatkārto biežāk, jo tie ir lieliska atpūta pēc ikdienas rutīnā pavadītā laika.
Autors: Jānis Tomsons
Foto: Gatis Krūze