Lieliem soļiem tuvojās tas gadalaiks, kad pēc senču nostāstiem, apkārt vazājās veļi. Dienas kļūst īsākas, naktis garākās, līst lietus un koki, zaudējuši savas lapas, spocīgi gaida atnākam ziemu.
Prasās pēc piedzīvojumiem. Var jau, protams, aiziet vakarā uz liepājniekiem labi pazīstamajiem rajoniem un vienkārši dabūt pa purnu, bet gribās kaut ko īpašu. Viens variants ir ziemā iet divu dienu pārgājienā ar nakšņošanu teltīs. Bet ziema vēl tālu, līdz ar to paliek tikai iespēja samērcēt savas pakaļas piedaloties Bārtas kartupelī. Tās ir tādas laivošanas sacīkstes, kurās var piedalīties jebkurš interesents. Uzvarētājs saņem maisu ar kartupeļiem, bet stipri lielākā daļa piedalās šajās sacīkstēs vienkārši prieka pēc. Arī mums- Liepājas Jaunajiem Vanagiem rodas nepārvarama vēlme braukt ar laivām. Sākumā ir četri entuziasti, bet laikam ritot novācamies 9, kas sanāk akurāt trīs ekipāžas. Ir trīs meitenes, ko mēs godīgi sadalām pa dažādām laivām. Aizsūtam pieteikumu, kurā mazliet piedzejojam par sevi, lai iedvestu respektu pretiniekiem, kas šo lasa.
16. oktobra rītā pulcējamies pie lielveikala Baata, no kura ir sarunāta izbraukšana. Dreskods- urlas. Speciāli šim pasākumam iegādājos debīlākās treniņbikses, ko vien tirgū var atrast. No drēbju skapja izvelku cepuri, ko esmu iegādājies jaunības stulbuma uzplaiksnījumā. Kopā ar treniņbiksēm piestāv ideāli. To novērtē arī bratani- pārējie mūsējie, kas arī ir pacentušies uzposties. Vienīgi Anita ar Ilzi, šķiet, pārklausījušās un sataisījušās uz vakariņām pie Zatlera.
Gaidot busiņu, kura šoferis man panikā no rīta zvana un saka, ka ceļi ir apledojuši un pabraukt ātrāk par 50 km/h vienkārši nav iespējams, nolemjam veikalā iegādāties siemītes, lai var pilnībā ieiet tēlā. Tā nu prātīgi graužot saulespuķu sēklas un spļaudoties, un, protams, mazliet ierēcot pašiem par sevi, sagaidām busiņu. Sanāk neliels perebors, jo principā ir 8. sēdvietas, bet iekšā bez šofera divi jau sēž. Ne pirmā, ne pēdējā reize, kad sanāk saspiesties.
Tikko nobraucam no Liepājas- Klaipēdas ceļa, tā sākās ziema. Apkārtne ir balta, balta. Sarmas kārta un ar ledu pārvilkušās peļķes rada pilnīgu ziemas iespaidu. Pat braucamais ceļš ir pārvilcies ar nelielu sniega- sarmas kārtiņu. Liekās, ka esam iebraukuši pasakā. Nu vismaz tiem, kam klēpī neviens nesēž. Tiem, kas klēpī tur meitenes, jau labu laiku kā rādās murgs. Ceļš ir tāds, kā jau 90% Latvijas ceļu, proti, bezceļš.
Pēc apmēram stundas brauciena esam klāt pie starta. Sacīkstes sākam kaut kur pie Lietuvas robežas. Mēs esam pēdējie, un, protams, ka labākās laivas jau ir sadalītas. Piereģistrējamies, saņemam vestes. Protams, arī visas lielās vestes ir savāktas, un man tiek tāda, kas paredzēta, šķiet 70 kilogramīgam cilvēkam. Man ir mazliet vairāk un veste izskatās kā neizdevies krūšturis. Bet tie visi ir sīkumi- izvēlamies laivu un mēģinām to iestumt ūdenī. Izklausās diezgan neticami, bet upes krasts ir slapjš, un līdz ar to kājas jau ir slapjas. Nākamais pigors ir tāds, ka gandrīz noraujam uz mutes jau metru pie krasta. Laiva ir tik nestabila cik nu viņa var būt, un mēs vienojamies dziļas ieelpas netaisīt, lai nezaudētu līdzsvaru. Sākums labs. Aleksis godīgi atzīstās, ka ir pārmīzis jēgu un šobrīd labprāt atrastos jebkur, tikai ne šajā laivā.
Tiek dots starts un laivas dodas uz priekšu. Uzreiz parādās tie, kas šajās sacīkstēs cīnās par kaut kādu uzvaru, un tie, kas vienkārši ir atbraukuši pagurķoties. Mēs tā kā gribētu vairāk līdzināties pirmajiem, bet šobrīd koncentrējamies tam, lai neapmestu laivu uz mutes. Turamies kaut kur pa vidu. Alekss gudri muld, bet ņefiga negrib airēt.
Upe ir lēna un klusa. Straumes faktiski nav vispār, un neairējot laiva tikpat kā stāv uz vietas. Pēc aptuveni stundas mūs ir apdzinuši faktiski visi, kam nebija slinkums. Mēs savukārt apdzinām divas smailītes, kuru ekipāža jau tajā brīdī bija pilnīgā vafelē. Džeki apstājušies upes vidū mēģināja dziedāt- raudāja māte, raudāja meita. Atkārtoju- mēģināja, jo dziedāšana atgādināja slima zilonēna šļupstus. Ieraugot mūs, viens nobļaujas- Viva, la Cuba! Kliedzu pretī- Viva, Meksika! Man tā kā mēģina oponēt, bet par labāku atzīst iedzeršanu.
Tagad esam apmēram tādā pozīcijā- mēs neredzam un nedzirdam nevienu, un neviens neredz mūs. Par dzirdēšanu nezinu, jo ilgi braucot vienatnē mazliet krīt ciet šīberis un lai būtu jautrāk, ik pa brīdim kāds iekliedzās. Saprotam, ka par nekādām vietām pacīnīties nevaram, tāpēc čilojam. Visu laiku mēģinu pielauzt Aleksi airēt, ko viņš ik pa brīdim tā kā cenšas darīt. Ilze sēž laivas vidū un cenšas lieki nekustēties.
Ir pilnīgs klusums. Nedzird pat vismazāko skaņu. Vējš ir tik lēns, ka nedzird tā šalkoņu piekrastes kokos. Mežs ir kluss. Tik kluss, ka mazliet pat izklausās nedabīgi. Ne skaņas no upes, ne skaņas no krasta. Pilnīga harmonija. Laiva lēni slīd upes vidū un ik pa brīdim koku lapas lēnām griezdamās no piekrastes kokiem sabirst upē. Upe pārklājas ar dzelteni- sarkanu palagu, kas pēc brīža izzūd. No ūdens nāk vēsums, un pat lapas, šķiet negribīgi ieguļas tajā, pirms iekrišanas apmetot vairākus lokus. Ielieku roku ūdenī. Auksts. Garām peld kļavas lapa, kas liekās sajutusi rokas siltumu, pati ieguļas plaukstā. Izvelku to no ūdens un sajūtu īpatnējo rudens smaržu. Dziļi ievelku elpu un palaižu lapu atpakaļ upē. Tā negribīgi saraujas mazāka, taču ātri atrod citu lapu, ar ko saķērušās kopā kā mīlnieki, pazūd skatienam. Krasti klāti ar baltu sarmu un viss izskatās pēc tā, ka upe un tās apkārtne jau devusies ziemas miegā. Ēnainās vietās, upes taisnajos posmos, drēgnums ar savu auksto roku lien zem džempera un vestes it kā sacīdams, ka šajā gadalaikā te nav ko meklēt. Savukārt iebraucot vietās ko apspīd saule, pilnīgi var just, ka upe šajās vietās atdzīvojas- saule atstarojās ūdenī un tās siltums patīkami liek atbrīvoties ķermenim. Pat ūdens šķiet siltāks, kaut gan tas ir acīmredzams apmāns.
Pārdomas pārtrauc Alekss ar jautājumu vai man neielabpatiktos mazliet paairēt. Protams, protams. Vēl nav pagājusi ne minūte, kad viņš jau atkal sāk halturēt. Ilze nāk klajā ar piedāvājumu pačurāt. Atceroties, kā mēs iebraucām upē, piedāvājam Ilzei čurāt biksēs un vēlams darīt to bez liekām kustībām. Pēc kaut kāda laiciņa pamanām lielisku piestātni, kurā noenkuroties varētu pat intensīvi ar galvu pret asfaltu dauzīts oktobrēns. Ilze kaut kur aizskrien un mums rodas doma vienkārši braukt prom. Padomājam, ka pa ļaunu nebūtu arī mums atliet lieko šķidrumu, lai nav vēlreiz jāstājas krastā. Tikmēr atpakaļ ir arī Ilze un mēs prātīgi slīdam tālāk.
Krastā stāv makšķernieks un ar neviltotu interesi skatās uz mums. Prasām kur mēs atrodamies un saņemam samērā loģisku atbildi- Bārtā. Aleksis prasa- A uz kurieni mums jābrauc? Man par to uznāk baigais ņirdziens, jo no malas droši vien izskatās, ka garīgi atpalikušajiem tika izdalītas laiviņas sestdienas izbraucienam. Vecis tomēr zina, ka mums jāfinišē kempingā Ods (nu es ar to zinu) un mēs esot nobraukuši aptuveni trešdaļu.
Ar to brīdi mēs sākam normāli airēt. Ritmu gan neizdodas noķert, bet vismaz uz priekšu tiekam ar jau visai cienījamu ātrumu. Nākamais makšķernieks saka, ka ir atlikuši 8 km līdz tiltam, bet pēc tam jau bērnu spēlītes.
No tilta tiešām vairs nav tālu, un beidzot mēs iemācījāmies arī normāli, saskaņoti airēt. Diemžēl mazliet par vēlu, jo atpalikām no abām pārējām mūsu ekipāžām par gandrīz 20 un 15 minūtēm.
Vēl ir pigori ar tikšanu krastā, jo kājas ir stīvas, un man vispār ir sajūta, ka labā kāja sastāv no dzelzs stieņa, kas nelokās. Kāpjot no laivas gandrīz nonāku ūdenī, tomēr brīnumainā kārtā noturu līdzsvaru.Pirmais ko darām ir aizejam paēst. Ēdienu sagatavojis ir meksikānis Havjērs, kas ir Meksikāņu restorāna šefpavārs. Havjērs brīvi vāvuļo latviski un krauj šķīvī kaut kādu sacepumu. Garšīgs. Ejam pakaļ papildporcijai. Pamazām sāk locīties celis un jūtos gandrīz pēc cilvēka.
Sacensības sastāv no trim disciplīnām- laivas, šaušana un viktorīna. Arī šaušanā nolaižam kapitālu luni. Jāšauj ar gaiseni pa bundžām, kas ir galīgi netālu. Pamēģinu izmēģinājuma šāvienu, bet tā kā man nav brilles, nevaru normāli notēmēt, līdz ar to šaušana paliek Alekša ziņā. Ilze negrib turēt rokās ieroci, pamatojot to kodolīgi- Pa muti varu iedot, šaut nešaušu. Būtu stulbi dot pa mutu alus bundžām, tāpēc šauj Alekss. Izmēģinājuma šāviens ir ideāls. Pārējais ne tik. Tiek trāpīts solā, celmā, kokā un neko sliktu nenojaušošā zirneklī, bet bundžas stāv kā stāvējušas. Īstenībā pilnīgi pie kājas, jo mēs jau labu brīdi čilojam un ākstāmies. Viktorīnu par kartupeļiem piebeidzam rekordlaikā, un pat samērā precīzi, bet neko vairāk par vienu no pēdējām vietām tas nedod. Izceļas mūsu trešā ekipāža, kas arī īpaši neiespringstot, pamanās iegūt otro vietu un maisu ar kartupeļiem.
Tikmēr jau esam pirtī. Speciāli ir atdzīta Ponijpirts. Tā ir tāda pirts, kas ierīkota kravas mašīnā, un ko var pasūtīt kaut uz Ludzu. Cik maksā nezinu, bet šķiet, ka nav dikti dārga. Vietas saunā pietiek aptuveni 7-10 cilvēkiem ( atkarībā no gabarītiem). Karstums ir ap 80 grādiem. It kā nav daudz, bet tā kā akmeņi tiek sildīti dabīgā ceļā, nevis ar elektrību, tad var uzmest ūdeni un ir pat ļoti ok. Pēc 10 minūtēm sāku just kāju pēdas un ir baigi labā sajūta.
Tikmēr jau ir notikusi apbalvošana un visi lēnām zūd uz mājām. Pasākuma organizētājs Turaids prasa vai mēs ļausim pirmajiem braukt bērniem un sievietēm. Ar vienu reizi mūs visus aizvest nav iespējams. Mēs tā muļķīgi piekrītam un dabonam divas stundas atsaldēt pakaļas. Par jautrību gan sūdzēties nevar- Artis aiziet uz tualeti un atpakaļ vairs nenāk. Dāvis mēģina no maizes šķēles izgrauzt Itāliju un ir gatavs sadot pa seju jebkam, kas suņa kakai līdzīgā pikucī nesaskata Itālijas kontūras, Kārlis sabļaustās ar kaut kādiem jefiņiem no pretējā krasta. Anita klusē un salst. Sāku salt arī es, jo kurpes ir slapjas, zeķes pilnīgi slapjas, un nav pat jēgas tās vilkt kājās. Cerot, ka mašīna būs pakaļ dažās minūtēs, esam ļāvuši apdzist mazam ugunskuram, kas bija iekurts lai sasildītu tēju. Tagad būtu labi noderējis. Ak jā- īsi pirms tumsas iestāšanās, finišē viva la cuba. No upes līkuma parādās smailīte, kas virzās pa nenosakāmu trajektoriju. Tā prātīgi piestāj pie viena krasta, pēc pāris minūtēm ietriecās pretējā un vēl pēc piecām piestāj pie finiša. No laivas izgāžas divi pilnīgā vafelē esoši džeki, no kuriem viens ar grūtībām spēj uzkāpt augšā. Viņus sagaida biedri, kas palīdz sagurušajiem izliet no laivas ūdeni un uzstiept to augšā. Cik var noprast esot krituši ūdenī 4 reizes, bet kā rādās, tad pasākums paticis.
Kad esam palikuši pavisam vieni un no Bārtas sāk celties migla, padarot jau tā ne visai silto gaisu par mitru un aukstu, nez no kurienes uzpeld omulīgs vecis, kurš izskatās arī pacīkstējies ar zaļo pūķi. Cik var noprast tepat dzīvo un ir izslāpis pēc kontaktēšanās. Mums par lielu jautrību viņš kavē mums laiku aptuveni pusstundu. Smieklīgākais ir tas, ka viņš katra trešā vārda galā liek galotni- NA. Apmēram viens teikums- Es te skatos na, ka jūs salstat na, kur tad mašīna, na? Mēs skaļi rēcam, bet džekam neaiziet par ko. Kad jau konkrēti sāk presīte un neviens no mums nespēj pateikt pat nepaplašinātu teikumu nepasakot na, mēģinām tikt no ciemiņa vaļā. Dikti viegli tas nav, tomēr izdodas. Vēl pēc pusstundas Turaids ir klāt un mēs kā salijušas žurkas salienam mašīnā. Mājupceļš paiet zviegšanā un jautrā atmosfērā. Izlemjam vinnēto kartupeļu maisu nogādāt kādai ģimenei, kam šobrīd neiet tik labi. Pēc neilga laika brīža jau sēžu mājās un ar smaidu atceros Bārtas kartupeli….
Autors: Žigis