Mana pieredze uz distanču slēpēm sākās tikai šoziem un šobrīd, jūtot gaisā jau pavasarīgas noskaņas, šķiet, ka šī sezona man arī aprobežosies ar tikai 3 reizēm. Distanču slēpošana man vēl joprojām ir diezgan sveša lieta. Bet tas jau neliedz par to priecāties.
Kāpēc distanču slēpes? Ļoti vienkārši – tās man bija brīvi pieejamas un par to lietošanu nekas nebija jāmaksā. (Starp citu, ja kalnu slēpošana nav tava sirdslieta, tad vari apdomāt šo variantu, jo noma sanāk ievērojami lētāka).
Sākšu ar savu PIRMO REIZI.
Pirmos soļos slēpošana man ierādīja mamma un uz nomātām slēpēm, kas, diemžēl nebija atbilstoši sagatavotas un uz katru soli slīdēja atpakaļ. Bet situāciju glāba saulainā diena, slēpošana gar pašu jūru un rozā brilles uz acīm, kas manu ārējo veidolu skatam no malas darīja visai komisku, tomēr mans skats uz dzīvi bija dikti rožains. Lai nu kā – šīs reizes mans mērķis bija fiziski izkustēties un saprast, kāda tad ir sajūta slēpot ar distanču slēpēm. Kā redzams, tad tomēr šis process pietiekami ļoti gāja pie sirds, lai to atkārtotu vēl.
OTRĀ REIZE
Par daudz biju sēdējusi un nekustējusies, tādēļ no piedāvājuma slēpot neatteicos. Šoreiz gan devos viena. Tā bija viena no tām dienām, kad tik tikko bija uzsnidzis daudz, daudz sniega, tādēļ slēpošana gar jūras malu nebija iespējama, un, pa kurieni slēpošu nezināju, pat tad, kad jau pie mājas durvīm biju uzkāpusi uz slēpēm. Izdomāju slēpot pa ceļu – mašīnas brauca ļoti maz un reti un ceļš bija piemērots, turklāt parasti šeit, uz meža pusi, staigāja maz cilvēku, tādēļ cerēju, ka daudzus paziņas nesatikšu.
Pirmie soļi bija nedroši, bet tad drīz vien sapratu, ka šīs slēpes ir labākas par iepriekšējajām un man pat nevajadzēja kādu, kurš teiktu vai es slēpoju pareizi, jo, brīžos, kad slēpošana padevās itin viegli, jutu, ka tā tam arī laikam jānotiek. Jau pēc kāda laika bija apradusi ar slēpošanas tehniku (cik nu es vispār varu apgalvot, ka man ir slēpošanas tehnika!) un varēju baudīt ne tikai skaisto dabu, apsnigušos kokus, bet arī pašu procesu. Kad biju izslēpojusies, fiziski bija jūtams nogurums, bet patīkams, jo bija radusies papildus cita veida enerģija.
TREŠĀ REIZE
Jau atkal sāku just kustību trūkumu, kad atkal man piedāvāja paslēpot. Tā kā ir tikai viens slēpju pāris, tad atkal devos viena. Bet tas šoreiz bija pats labākais, jo kopīgi to varētu baudīt tikai ideālā kompānija.
Diena bija saulaina un skaista. Un ārā bija pat salīdzinoši silts. Pa ieslēpoto trasi devos uz jūras pusi un tad tik uz priekšu. Skats bija aptuveni šāds: saule lēnām laižas uz rieta pusi, vēl izgaismojot dažus mākonīšus skaistās krāsās; uz visām pusēm, atskaitot krastu, cik tāli vien skaties ir balts sniega tuksnesis, ja reizēm bija redzams kāds cilvēks, tad tikai tālu, tālu. Un visā šajā brīnumainajā ainavā – es viena. Sliedes jau bija ieslēpotas ne tikai paralēli krastam, bet arī slīpi – jūrā iekšā. Protams, ka es izvēlējos otrās. Sajūta bija it kā caur šo nebeidzamo sniega klajumu es dotos pretī saulei (kas, vismaz man, pēc ieilgušās ziemas nozīmē daudz ko vairāk kā tikai sauli). Šoreiz no slēpošanas noguru es diezgan ātri, bet par to pārāk nesatraucos – apsēdos sniegā uz kādu brīdi un priecājos. Un tad devos atpakaļ, jo savā mazajā piedzīvojumā biju devusies pietiekami vēlu, lai sāktu uztraukties, ka saule var norietēt.
Dodoties atpakaļ lielā ātrumā paslēpoja garām 3 cilvēku kompānija, kur varēju apbrīnot cilvēkus jau cienījamā vecumā TĀ slēpojot. Uz brīdi gan pārņēma neērtība par to, ka es tur tā lēnām mierīgi slīdu uz priekšu, un pat nezinu vai to tehniski daru pareizi. Bet ilgi es ar to neaizrāvos – tā vietā skatījos un mēģināju atdarināt viņu slēpošanas tehniku. Arī ar to es ilgi neaizrāvos – manam slēpošanas līmenim vai nu tā, vai slēpes īsti nebija piemērotas. Bet galu galā – es slēpoju tikai savam priekam, tāpēc par neko citu neuztraucos, kā tikai to, lai pati labi justos. Un kustības tam man ir svarīgs priekšnoteikums.
Ja apgalvotu, ka distanču slēpošana man ir kļuvusi par sirdslietu, es stipri melotu, bet varu teikt, ka tik, cik esmu to darījusi, esmu darījusi ar patiesu prieku.
Ja vēlies pamēģināt – lai veicas!