Parasti lielākā daļa aktivitāšu no manas puses ir ātrās idejas, tāpat arī šī. Sestdien no rīta paskatoties ārā pa logu secināju, ka laiks bija pieņemams dienas pavadīšanai ārā svaigā gaisā – apmācies, taču ik pa brīdim caur mākoņiem par sevi atgādināja saule – ideāla diena šim gadalaikam, līdz ar to nolēmu, ka jābrauc ar laivu.

Pasākuma sarežģītākā un problemātiskākā daļa parasti ir citu dalībnieku atrašana un pierunāšana, taču šoreiz man paveicās. Izsakot piedāvājumu laivot Skype domubiedru grupā, aptuveni pusstundas laikā tika nolemts, ka brauksim. Pirms tam gan diezgan pagrūti bija iestāstīt, ka laiks pie Svētupes ir ievērojami labāks nekā Rīgā, kur sniegs mijās ar lietu. Ap pulksten trijiem dienā Salacgrīvā ieradās pārējie trīs laivotgribētāji. Atstādami vienu auto Salacgrīvā pie jahtostas, ar otru devāmies pēc laivām, un prom uz upi. 15:30 bijām starta vietā uz tilta pār Svētupi pie Ķelderu mājām. Vietas izvēli noteica laika trūkums, jeb tumsas iestāšanās pirms septiņiem. Bijām pat rēķinājušies, ka pēdējos kilometrus būs jāveic tumsā. Ātri pārģērbāmies un upē iekšā.

Mans pārinieks laivā bija kanoe laivā mazpieredzējis, taču pareiza izsvarojuma dēļ sēdos laivai priekšgalā, atstājot viņu pie stūrēšanas. Taču pēc pirmajiem līkumiem secinājām, ka laikam tomēr jāmainās vietām, jo prasmes droši izstūrēt kanoe starp kokiem manam pāriniekam nebija, turklāt no apgāšanās šķīra pavisam, pavisam maz…

Svētupe nav domāta iesācējiem, vismaz ne tiem, kuri pirmo reizi kanoe laivā. Manevri salīdzinoši lielajā straumē starp upē sakritušajiem kokiem prasa nelielas iemaņas.

Kontroles pārņemšana pār laivas vadību sagādāja nelielu pārsteigumu – stūrēšana kanoe laivā atšķiras, ja priekšgals ir noslogots krietni vairāk par laivas aizmuguri – laivas gaita līkomos ir kā driftā, jeb aizmugure visu laiku izslīd. Turklāt arī jāpieliek lielākas pūles airējot.

(more…)