Lasīju pērnā gada piedzīvojumu stāstu par Vohandu maratonu un šausminājos – ir taču cilvēkiem trakums galvā mizot uz kaut kādu pasaules malu, tērēt naudu, ciest Magadanas cienīgus laika apstākļus un kaut kādas mežonīgas upes kaprīzes. Pašausminājos un kaut kā pavisam dabiski nolēmu pats šogad to apskatīt. Sacīts – darīts, pieteicos kā 163. un interesanti bija vērot kā dalībnieku skaits pārsniedza 300. Kā Igaunijā vispār var būt tik daudz laivu?

Vakarā pirms starta aizgājām piereģistrēties un tur jau tās stāvēja – nomas laivas. Savas piecas vai vairāk piekabes līdz lūpai piekrautas ar visdažādākajām laivām: jau pazīstamie Tahe un citu firmu ražojumi, kaut kādi jocīgi divvietīgi kajaki, kuri izskatās kā vēdergraižu mocīti baseti; arī septiņas vienkoces, vairāk amatniecības meistardarbs kā nopietns braucamais. Vispār draudīgs laivu daudzums, tas liecina, ka Igaunijā laivošana sasniegusi visnotaļ atzīstamu līmeni. (more…)