Campo bija noorganizējuši 22 km garas, priecīgas laivošanas sacensības pa Ogres upi. Kopā 22 km ar krācītēm, ar straumīti un ar lērumu, asu izjūtu priekš iesācēja. Es biju laivu anlfabēts, kas jūras kajakā sēdēja otro (!!!) reizi.
Kur man bija prāts, kad draugam pateicu, ka mums jāpiedalās, nezinu. Bet nu idejas autore biju es, lai gan pieredze braukšanā ar laivām man ir ļoti niecīga. Tikai šovasar uzzināju, kā ir braukt ar kanoe, tāpēc man bija īpašs prieks un laime, kad man pateica, ka jābrauc būs ar jūras kajaku. Vienvietīgo. Draugs noorganizēja trenniņu vienu dienu pirms gaidāmā pasākuma un es uzzināju, ka šai laviņai ir stūre, un kā nevajag darboties ar airi, ja vien negrib nonākt zem ūdens
Pasākuma diena – 31. oktobris, kā par brīnumu bija jauka saulaina, bezlietus diena. Iekāpju laivā, mani sasprādzē un iestumj ūdenī. Jautri, kas jautri, ja pie starta jau drūzmējas kāds ducis laivu un visi iemēģina savus braucamrīkus. Es – laivu analfabēts – divas reizes taranēju dažus citus braucējus, neapgāžos un neviens mani nenosit, jo laivotāji ir jautra tauta. Par to vien jau liecina asprātīgie komandu nosaukumi un talismanu pielīmēšana laivas priekšgalā. Tātad pie starta līnijas es neapgāzos! Tas jau ir labi. Atskan starts, un visi brāžas uz priekšu. Es jau no sākta gala ņemos pa aizmuguri, jo,kur tad man steigties un absurda mērķa uzvarēt man nav. Draugam līdz ar to arī ne. Tatad braucam, piekūstu ātri, par cik netrennēta utt., bet nekas, 30 sekundes atelpas un var airēties tālāk. Airējam, airējam un te nu viņas bija – pirmās krācītes manā mūžā. Ir jau iņčīgi skatīties filmās, kā lielos pūšļos galvenie varoņi laižas pa kalnu upes krācēm un paliek dzīvi, bet, kad to dari pats, tad ir cita lieta. Tad nu draugs laižas man pa priekšu, es nepaspēju pareizi nostūrēt un tieši pirms krācēm ar laivas priekšgalu iebraucu krasta zālēs. Straume laivu sagriež un nu man ir divas iespējas: laisties pa krācēm atpakaļgaitā, kas, kā man vēlāk paskaidroja, ir konkrēta pašnāvība vai kāpt ārā, sagriezt laivu un laisties pa krācītēm pareizi. Tā, kā draugs jau bija aizlaidies man pa priekšu, viņš palīdzēt nevarēja, jo augšā pa krācēm uzairēties nevar.
Es tajā brīdī pārdzīvoju trīs fāzes:
-
Sasodīts
-
Man šitas besī, gribu prom.
-
Kā lai tiek no šitā ārā.
Pārbaudīju ar airi, cik dziļi iestigšu, ja kāpšu laukā. Nebija daudz, maķenīt samitrināju savas sporta kurpes. Izkāpu, sagriezu laivu, pa to laiku garām brauca cits laivotājs no citas laivu klases un uzmundrinoši teica, ka nav ko bīties, lai kāpju tik iekšā un pa kreiso pusi braucu lejā. Sacīts darīts. Iekāpu laivā, kaut kā mistiski aiztaisīju ciet kajaka brunci un uz priekšu. Sirds drebēja, bet galvenais bija noturēt līdsvaru. Un tā es tiku cauri krācītēm. Ar draugu parunāt nevarēju, kādu minūti, tad nomierinājos un turpinājām ceļu.
Tālākās straumes un krācītes bija kā maza bērna šļupsti salīdzinot ar manām ugusnkristībām pirmajās, krācēs, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija niknākās šajā upes posmā. Laiks, kā jau teicu, bija dzestrs, bet labs. Saulīte spīdēja un bija patīkami vērot krasta ainavu. Vēl gadījās krācītes, bet nu jau mazākas. Bija lieli, ūdens nogludināti akmeņi, kurus nevarēja redzēt, bet kuriem varēja uznesties virsū. No tiem izvairījos veiksmīgi (tikai tāpēc, ka draugs, kas brauca pa priekšu nebija veiksmīgs).
Ak, jā, Ogres upē ir viena vieta, kur jākāpj ārā, jo posma otrajā pusē ir tiltiņš, kas sen vairs nav tiltiņš. Respektīvi, vecs gājēju tilts, kas iekārts trosēs, bet sen vairs netiek lietots un skaisti mirkst upes ūdenī. Vienīgā vieta kur to apiet ir krasta labā puse. Laivojam tālāk. Esmu beibe un, ko tur liegties, man mazliet apnika. Pleci jau sāpēja no airēšanās, jo pareizi airēt vēl neprotu (patiesībā jāairē ir vairāk ar muguru, nevis ar rokām) un es lūdzu Dievu, lai aiz nākamā līkuma parādās Campo karogs, kas apzīmētu finišu. Pirmajā līkumā šī vēlēšanās nepiepildījās, bet otrajā gan.
Laimīgi nokļuvām galā un ierindojāmies godpilnajā pēdējā vietā. Taisnības labad, jāsaka, ka draugs bija pirmspēdējais. Ttā, kā mēŗķis nebija uzvarēt bet piedalīties (un šajā gadījumā, tas nav tikai sauklis), tad es esmu priecīga. Afterpartijā Campo baroja mūs ar soļanku un gandarījuma dzērienu (viskijs). Tikām sasildīties pirtī, un tas ir būtiski zināt, ka tieši tur risinās visas svarīgākās sarunas laivotāju vidū. Sākot ar piedzīvojumiem upē un beidzot ar to, kāds inventārs ir labāks braucot īsākas un garākas distances. Protams, neizpaliek arī mērīšanās ar…airiem, kuram nu krutāki piedzīvojumi un,kas vairāk kaut kur braucis.
Rezumē: Pirms GBGB biju laivu analfabēts, tagad esmu konkrēts iesācējs. Braukšu vēl. Vai mani piedabūs nobraukt 100 km? Tas ir atvērts jautājums. Bet aktīvās atpūtas cienītājiem iesaku pamēģināt. Es neapgāzos, nenoslīku un arī nekas ļauns (atskaitos tulznas uz rokām no airēšanas) ar mani nav noticis.
Autors: Madara Melne Foto: Daina no Campo