5. diena.
Nākamā rītā ir apmācies. No debesīm nāk striķu pūdētājs – nav vairs migla, bet vēl pa lietu ari nenosauksi. Pie brokastīm izrēķinām, kas pa dienu. Viss ir sajucis. Sanāk piektdiena. Izrādās Andai sestdien no rīta obligāti ir jābūt Rīgā. Jābrauc uz kaut kādu vecāku jubilāciju. Apskatāmies attālumu līdz Aušvicei. Tie ir 150km perpendikulāri mājupceļam. Divas stundas ceļā vien. Nu neko.. mierinot sevi ar domu, ka šī ir pirmā, bet ne pēdējā reize, kad esam šeit, kravājamies mājupceļam. Patīkami iestatīt navigatorā “virzīties uz” -> “Mājas”. Mēģinu bagāžnieku pārvērst par miniatūru melno caurumu. Vairāk vai mazāk izdodas, bet šā vai tā pēcāk aizmugurē sēdošie sūdzējās, ka jūtas kā bagāža. Pirms izbraukšanas atklāju, ka mašīnīte pazaudējusi antifrīzu nopietnos apmēros. Iegāžu radiatorā visu, kas atlicis. Maķenīt virs minimālā ir, brauksim līdz nākamajai tankštellei, lai var sapildīt. Beidzot esam sakrāvušies un izripojam no kempinga māju virzienā.
Piestājam statoilā, vaig arī saliet degvielu. Stāvu pusstundu pie visādu mašīnu šķidrumu plaukta un mēģinu izpīpēt, kas no tā visa ir antifrīzs. Beigu beigās tomēr vēršos pēc palīdzības. Pa visu statoilu tiek sameklēts puisis, kas runā angliski. Izrādās mans minējums, ka uz dažām pudelēm rakstīts “dzesēšanas sistēmām” ir bijis pareizs. Vienīgi dīvaini, ka tas antifrīzs ir rozā krāsā. Pēc piecu reižu pārjautāšanas tomēr noticu un nopērku. Pieparkojamies blakus statoilam esošajā lielveikalā un saspūrkam sapirkties graužamo materiālu ceļam. Pie reizes mašīnīti padzesēt. Pielejamais tilpums gan ir niecīgs, bet vienalga negribas, lai antifrīza papildināšana būtu pārāk traumējoša.
Pēc laika atkal esam ceļā un ar vienu pitstopu esam aizrullējuši līdz Varšavai. Varšavā esam nonākuši vismuļķīgākajā laikā, kādā var nonākt. Pusotru stundu mīcāmies sastrēgumā. Poļi tādā ziņā brauc sakarīgāk par latviešiem. Neveido vairāk joslas, kā paredzēts, ļauj pārkārtoties, bija pat epizode, kur smuki varēja novērot, kā tiek palaists operatīvais transports. Pie mums uz Vanšu tilta ātrie uz 60 pāri netiktu. Kā tiekam laukā no korķa, tā stājamies pirmajā tankštellē, ko redzam. Atrauju vaļā motora pārsegu un protams mašīnīte atkal ir pazaudējusi dzesēšanas šķidrumu maisījumu kritiskos apmēros. Paziņoju prieka vēsti pārējiem, ka šeit mēs kādu laiku uzturēsimies un mēģinu vismaz simulēt, ka guļu. Anda sazvanās ar vecākiem. Izrādās jābrauc kaut kur ir nevis sestdien, bet svētdien un mums ir bijusi vēl viena diena rezervē. Neforši, bet nu vairs neko – atpakaļ jau nebrauksi.
Kad kustamies tālāk, ir jau tumšs, turpinās tas pats nejaukais smidzeklis, bet vismaz ceļš ir sakarīgs. Bialistokas šoseja, ar divām joslām katrā virzienā. Ar pāris pīppauzēm vārda tiešākajā nozīmē, esam beigās nokļuvuši gandrīz līdz Augustovai. Jānis ir akceptējis to, ka pīpēju, nikotīns tomēr maķenīt uzmundrina un kādu brīdi ir vieglāk braukt. Augustovā atduramies pret korķi. Priekšā stāv gara tālbraucēju rinda. Tā kā izskatās, ka kustēt nekas netaisās, metam ripā un meklējam kā korķi apbraukt. Šajā procesā ari atklājam, korķa izraisītāju. Aplī ir iesprūdusi gara fūre ar nestandarta kravu – kaut kādiem mietiem. Pēc īsas ekskursijas pa Augustovas skaistākajām vietām, esam korķi apbraukuši un maucam tālāk.
Pārbraucam robežu un taisām nākamo pitstopu. Stāvam pie tankštelles un pīpējam, kad pie mums piebrauc pelēks leišu golfs. Tajā iekšā divi neviesmīlīga paskata vīri jautā, uz kurieni gribam braukt. Atrunājamies, ka nestopējam un mums jau ir transports, tiekam no šamiem vaļā. Vīri apmet apli ap benzīntanku, piestāj pie lodziņa un uzsāk neizprotamas izteiksmes sarunu ar pārdevēju. Negribot izraisīt vēl kādu interesi no vīru puses, nepārbaudu pat antifrīza līmeni. Paļaujos uz to, ka braucot aukstais gaiss dzesē pietiekami, lai nespiestu šķidrumu laukā.
Lietuvā pavisam cita braukšana, nav vairs kalnu un līkumu. Labu laiku nav vairs apdzenamu fūru. Ir brīvdienu nakts un tās fūres, kas nestāv, ir palikušas Augustovas korķī. Nemanot paskrienam garām Marjampolei, ar ovācijām tiek šķērsota Nemunas. Garastāvoklis kļūst pacilātāks, pat uz brīdi atkāpjas nogurums. Bez apstājas aizrullējam līdz Panevežiem, esam panākuši kādu fūri, kāda fūre, domājams no robežas izsprukusi, ir panākusi mūs. Nespēdami sagaidīt tankštelli piestājam pirmspēdējā pitstopā vienkārši autobusa pieturā. Staipāmies, lēkājam, dažs pat padejo ap stabu. No sēdēšanas vienā pozā ellīgi sāp mugura. Labā kāja vispār šķiet ar mani vairs nedraudzēsies. Sāp gan papēdis, gan celis, gan gūža. Ar kreiso kāju vēl nav tik traki, tai var vismaz pozu pamainīt.
Robeža tuvojas nepiedienīgi lēni, beigu beigās tomēr esam atpakaļ Latvijā. Tagad nepiedienīgi lēna tuvošanās ir Rīgas pienākums. Nāk jau rīts un acis krīt ciet ar krišanu. Izberzēt ari nevar kā nākas. Jāberzē katra atsevišķi, lai ar otru var turpināt vērot ceļu. Palīdz apmēram uz minūtēm piecām. Beigu beigās ir šķērsots Dienvidu tilts un esam klāt.
Pirmo izmetam Didzi. Pie Jāņa mājām gandrīz uztaisu klopi ar BMW. Tā notiek, ja divas mašīnas vienlaicīgi izdomā neievērot noteikumus. Šams apdzina uz gājēju pārējas, kamēr es veicu maksas pagriezienu pa kreisi. Kamēr aizrullējam līdz Andai, tikmēr jau gandrīz atkal esmu pamodusies. Beigu beigās ieripoju pa vārtiem. Ar pārdabisku spēku piespiežu sevi izkārt slapji pilošo telti šķūnītī un izrullēt mitros guļammaisus un tad beidzot, beidzot, beidzot, beidzot gulēt.
Epilogs.
Google kartes apmēram rēķina, ka brauciens no Krakovas nonstopā aizņem apmēram 14 stundas. Mēs katrā virzienā pavadījām apmēram 20 stundas. Turpceļā sanāk ierēķināt arī gulēšanas laiku. Atpakaļ ceļā maršruts nesakrīt ar google karšu maršrutu, jo izbraucām no Jerzmanovices un uz Krakovas autobāni, kas TomTom ir iekšā kā ātrākais maršruts, vairs neatgriezāmies. Tāpat ari laikā iekšā ir auto dzesēšanas reizītes divas un protams neskaitāmie pitstopi. Pēc navigācijas rēķinātā sākumlaika, izbraucot no Jerzmanovices, sanāk, ka braucu četras stundas ilgāk, nekā varētu.
No brauciena mērķiem varētu teikt, ka plāns ir izpildīts apmēram 70% apmērā. Jānis mājās ir atvests. Klints ir aptaustīta un secinājums ir izdarīts, ka man patīk kāpt ne tikai zālē un ir motivācija turpināt šajā aktivitātē savu laiku, naudu un enerģiju. Ir izzondēts, ko mums piedāvā Polijas Jura un līdz ar to varam jau ar precīzāku pieeju gatavoties nākamajiem braucieniem kāpt šajā reģionā. Neiebraucām ne Aušvicē, ne ari Veļickas sāls raktuvēs. Tas protams bija atstāts, kā rezerves plāns, ja laiks visas dienas būtu izrādījies nožēlojams.
Par spīti tam, ka bija vēlme apmeklēt vismaz vienu no šīm vietām, tomēr uzskatu, ka nelielais misēklis ar laikiem, kas mums lika doties mājās ātrāk, bija pozitīva lieta. Savādāk, mēs būtu spiesti vēl reizi nakšņot Polijā un tas tā kā īsti nav tas, pēc kā mēs ilgojāmies. Secināju, ka šādiem braucieniem noteikti vaig lielāku auto par manējo. Šķiet prasās pat ne universālis, bet pat kaut kāds džips, jo piebraukšana pie klints var izrādīties, ka prasa vai nu stiprus nervus vai lielāku klīrensu. Nākamā lieta, pie kā jāpiedomā ir līdzbraucēji. Ekselenti ir tad, ja jebkurš no braucējiem var sēsties pie stūres, šoreizi tādā ziņā bija FAIL.
Dotajā brīdī plāns sastāv no regulāriem treniņiem zālē, kalnu skolas teorētiskajām nodarbībām, ledus kāpšanas nodarbībām, kad tādas tiks organizētas. Un kad nāks siltāks, tad atkal jāmeklē līdzbraucēji un jāmauc kāpt!
Cheers!
Autors: Zete
Pirmā daļa Otrā daļa