Pamostos ap pussešiem no tā, ka nejauki zvana telefons. Atnākusi sms no Jāņa. Šams esot autobāņa galā, kas ir 10km no Krakovas. Prasa, vai brauksim pakaļ tagad vai no rīta. Autopilotā aizrakstu, ka no rīta un turpinu gulēt. Atnāk atbildes īsziņa, ka tādā gadījumā šams lienot krūmos celt telti. Šoreizi pamostos. Saprotu, ka tas ir idiotiski, ka šams gulēs teltī esot jau pie paša galamērķa un kamēr Jāņa nav kopā ar mums, gulēt neaiziešu. Atbildu, ka braucam pakaļ un svempjos augšā. Ja neskaita nelielo misēkli pirms bāņa, kad nespējām atrast apgriešanās vietu, neviens no kasieriem un vietējiem vispār ne velna nesaprata nevienā normālā valodā, kad apgriešanās vieta tika nepārprotami izstāstīta bāņa pusē un nācāsAutors: Zete nobraukt liekus pārdesmit kilometrus līdz pirmajam viaduktam. Labi, ka tas bija bānis, vismaz uz 130/140 braucot, tas aizņēma laiku maz.
Pirms septiņiem jau lavāmies atpakaļ uz istabiņu. Nočiepjam vēl vienu segu un liekamies gulēt jau četratā.. Noguļam līdz pusdeviņiem pēc poļu laika. Savārām tēju, sakravājamies un izlavāmies ar Jāni no istabas. Pamanu, ka koridorā ir novērošanas kameras un izčekoties dodos ar 10 oiro kabatā. Ja nu kas. Bet meitene smaidot paņem atslēgu, pasaku “paldies” un esam brīvi. Rīta cēlienu aizvadām blakus esošajā lielveikalā. Paēdam brokastis un izmantojam bezvadu internetu, lai sameklētu HiMountain veikalus. Jānis ir noskatījis somu, bet Latvijā vienīgais veikals, kas ir tirgojis šo brendu, HiMountain produktus netirgo savus gadus divus. Izrādās, ka viens veikals ir šai pašā lielveikalā un tas tiek uztverts ar varenām ovācijām, jo nebūs jābrauc uz kādu citu vietu pilsētā un varēs doties pa taisno uz PieKrakovas Juru.
TurInfo uzzinām, ka ir pieejams viens kempings iekš Ojcow. Tur ari braucam. Ierodamies Ojcovā un apstājamies pie kempinga zīmes. Piezvanām pie durvīm un uz balkona parādās meitene, kas uz vārdiem “kemping, palatki, tents” sāk strauji žestikulēt un kko aktīvi stāstīt poliski. Pēc brīža aizskrējusi tā parādās ap mājas stūri un turpina noraizējusies kaut ko runāt. Pēc brīža sapratām, ka jebkāda komunikācija ir nolemta neveiksmei – krieviski kaut ko saprot, bet atbild tikai poliski.. beigās izpīpējam, ka saimnieks nav uz vietas, tādēļ dodamies tālāk. Pēc gabaliņa atrodam vēl vienu kempingu, kur ari apmetamies. Samaksājam prasītās deviņas ādas par divām dienām, uzslejam teltis un braucam kāpt.
Te nu sākās auzas. Visi mani internetā atrastie topo un apraksti izrādās pilnīgi nederīgi. Apraksts, kas norāda, ka pie klints var piebraukt, izrādās vai nu vecs, vai melīgs. Gribējām tikt pie klints, kas saucas Psiklatka – tai ir uz dienvidiem orientēta plata, skaista siena un man pat ir šamās apraksts. Nesekmīgi riņķojam pa miestu. Kartē atzīmētie mazie celiņi visi atduras pret mājām jau 10 metrus no ceļa. Sākam izbesīties, toties atrodam stāvvietu. Nolemjam auto atstāt tur un tālāk meklēt kājām. Dodoties plānu īstenot, nogriežamies nepareizajā ceļā un pamanām vēl vienu taciņu, kura aizvijas starp mājām un nepārprotami ved uz vienu no klintīm. Apraksta šai klintij man nav, bet braucam tik klāt. Piebraukuši konstatējam, ka mierīgi varējām nakšņot ari pie klints, kaut gan ir stipri piedrazots. Izrādās klintij ir sagatavoti maršruti, kur var pieiet ari no augšas un ierīkot augšējo drošināšanu, bet kāds nelabvēlis ir visas stacijas noķēzījis. Vārda tiešākajā nozīmē. Uz visiem āķiem ir sasmērēti sūdi. Kādam ir jābūt loham lai ienāktu prātā smērēt sūdus uz stacijām?? Apstaigājam apkārt klintij. Dienvidu siena šķiet sausa un laba, kā ari pozitīvā slīpumā un pietiekoši viegla, lai derētu par pirmo dabisko klinšu sienu, kur tādiem iesācējiem un diletantiem, kā mēs, kāpt. Jānis uzsperas augšā ar apakšējo un nolamājas. Ari te āķi ir smērēti, bet veiksmīgi, tas kas virs mums ir lietojams.
Sākam kāpt. Forši. Saprotu, ka kāpt pa klinti man patīk. Gribu. Ir papildus motivācija trenēties azartiskāk. 
Maršrutiņš ir diezgan viegls, ir, kur aizķerties, ir kur izpausties. Patīk meklēt, kur ķerties, kur kāpt. Uz klints ik pa laikam ir tādi plaukti ar zemes cepuri pa virsu. Uz šamiem var nostāvēt neturoties ar rokām, bet bet vairāk tie tomēr sliktu dara – zemes salīp pie klinšu kurpītēm un tās kļūst slidenas. Šādi, noslīdot kurpītei no izciļņa, apdauzu kāju. Johaidi, sāp daudz trakāk, nekā apsitoties pret mākslīgu sienu. Līdz pašai augšai nekāpjam, par augšu pieņemot vietu apmēram metru zemāk. Izskan ierosinājums mainīt terminoloģiju. Kad esi uzkāpis, tā vietā, lai sauktu “Augša!”, nolemjam, ka jāsauc “Kaka!”.
Esam nodzīvojušies pie klints jau līdz saulrietam. Kļūst pavēss. Katrs uzsperas vēl pa reizītei un vācamies nost. Vēl jāatrod sklep aka veikals un jānopērk vakariņas. Plānā ir cepti kartupeļi. Tas Jānim pa godu, viņš jau iepriekš rakstījis, ka esot pēc tādiem noilgojies. Izmetam Jāni un Didzi aukstajā, slapjajā un tumšajā kempingā, deleģējam iekurināt uguni un meitenes brauc meklēt sklep’u. Izpētām, ka tuvākais, kur varētu kas būt, ir miests Skala. Atrodam vienu mazmazītiņu dārzeņu veikaliņu. Aiz letes gozējas sens un smaidīgs poļu onka. Sapratis, ka nerunājam kopējā valodā ļauj pašām izgramstīt visu veikalu un salasīt, ko pērkam. Visas summas cītīgi raksta stabiņā uz baltas papīra lapas ar zilu pildspalvu. Kartupeļi, viens sīpols, astoņas olas, eļļa. divi tomāti, gurķis, četri snikeri.. kad dodam zināt, ka nu ir viss, stabiņš tiek turpat uz papīra ar zilu pildspalvu sasummēts. Norēķināmies un atvadāmies, rīt noteikti iegriezīsimies atkal.
Kempingā uguns vēl nekuras. Viss ir izmircis līdz serdei. Atceros, ka man tak ir spirta tabletes mašīnā. Jānis šķiet padevies. Dodos uzbrukumā slapjajai ugunskura vietai. Vakariņas gan tiks gatavotas uz gāzes degļa, bet ugunskura neesamība dzen depresijā, gribas sasildīties vēl vairāk kā ēst. Mokos apmēram pusstundu, kad Jānim apnīk mana šķietami bezjēdzīgā mocīšanās un šams atnāk ar eļļas pudeli un izbeidz manas mocības. Ar šo nelielo palīdzību ugunskurs negribīgi atdzīvojas. Atrodu rozeti un distancējos paklabināt šo raksteli. Anda ar Didža palīdzību ir nomizojusi karpeļus un ir uztapusi tēja. Tā, kā man uz pleciem ir smagais stūrēšanas darbs, pārāk neuzplijos ar piedāvājumiem darīt vēl kaut ko. Klabinu un ar vienu ausi klausos, kā Jānis un Didzis taisa vakariņās karpeļus
Jānis: Vaig uzlikt nožāvēt pannu. Bļāviens, kā tu žāvē pannu!! Liec pannu uz uguns! NU BĻĀVIENS, KĀ TU LIEC PANNU UZ UGUNS!!?
Paķiķinu un nolemju mest mieru. Sēdēt slapjā zālē pie laternas nav tas foršākais, ko darīt. Kamēr pārvācu sevi pie ugunskura, tikmēr Jānis strostē Andu par ideju kartupeļiem pievienot nātrija glutamātu. Vakariņas izrādās gana sātīgas ari bez šīs briesmīgās garšvielas. Visu pat nespējam apēst. Atstāju pārējos ap ugunskuru zūdu teltī. Beidzot gribas izgulēties. Drīzi ari pievienojas Anda. Puiši vēl runājas, vienu brīdi šamos atnāk apriet kāds vietējais suns. Klausos kā Jānis stāsta Didzim par savu braucienu, bet stāsta beigas tā ari nesagaidu.
4. diena.
Pamostamies ap pusdesmitiem, slinki lienam laukā no teltīm, taisām brokastis. Tas nolāpītais suns ir apēdis vakariņu pārpalikumus un nopēdojis stiklašķiedras segu, kuru klājam pāri deglim, lai gatavojot siltums izmantojas efektīvāk. Maita tāds. Tā kā karpeļu nav, ēdam maizītes un kasāmies uz došanos kāpt. Plāns doties kāpt ir uz topašu klinti, kur vakar. Saulīte pa zemes virsu staigā, laiks patīkams. Ap pusdienlaiku esam izkasījušies un ieradušies uz vietas. Šoreizīti atrodam citu maršrutiņu, kurš no apakšas izskatās pat vieglāks par vakardienas.
Sākotnējais plāns bija pamācīties kāpt ar apakšējo drošināšanu. Tā kā man jau šis temats ir mazliet apskatīts treniņos, jūtos maigi kruta un pieslienos Jānim pa asistentu. Andai un Didzim tiek iemācīts dubultais buliņš. Neliekamies mierā, kamēr šamie nav sevi vairākas reizes pēc kārtas iesējuši katrs savā virves galā. Veicam īsu instrukciju, kā kabināt virvi atsaitēs un pāris neveiklas demonstrācijas, kāpēc nevaig darīt savādāk. Doma ir, ka Jānis uzsperas augšā un atsaites jau saliek un atstāj. Pāris vietās jāieliek ari ieliktņi, jo starpāķi šķiet pa tālu viens no otra. Jānis jau optimistiski speras augšā zābakos. Kādu gabaliņu no augšas tomēr saprot, ka nav tik viegli kā izskatās un taisām otro dubli nu jau ar klinšu kurpēm. Šite protams kāda kretīna dēļ āķis ir neizmantojams, tādēļ taisām paši savu staciju. Ar katru minūti secinām, ka vakardienas vietiņa ir bijusi daudz labāka gan no kāpšanas, gan drošināšanas viedokļa. Tiekam no augšas apgaismoti, ka vakardienas maršruts ir bijis daudz vieglāks. Atkal korekcijas plānā – visupirms jāpastās vai vispār varam uzkāpt, tapē atstājam augšējo drošināšanu pirms ķeramies pie eksperimentiem ar apakšējo.
Mēģinu kāpt un iesprūstu apmēram divus metrus no augšas. Esmu ari aizgājusi pa nepareizo plaisu un atrodos labajā pusē pa tālu no atsaites. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem izdomāt, kā lai nokļūstu, tur, kur jānokļūst padodos un laižos lejā. Pārējiem no mums neiet daudz spīdošāk. Ja godīgi, tad konkrētā vieta, mani sāk kaitināt, bet tas jau ir briedis no paša sākuma, kad atklājām netīros āķus. Pakāpjam pa reizītei un nolemjam pārvākties uz kādu citu maršrutiņu. Jānis uzkāpj, noņem staciju un nodulferējas lejā. Bet atklājas nākamā neraža – virve ieķīlējusies. Šams esot pārbaudījis, bet nu vienalga, sivēnaste šķiet tur augšā ir pienaglota. Paiet vēl laiks, kamēr dabonam lejā virvi. Anda zondējot, vai nav iespējams virvei pieiet no augšas, sastop onkuļus, kas vazājas pa klinti, izskatoties pēc pusmūža vācu tūristiem. Konkrētā vieta mums ir apnikusi.
Braucam uz vakardien atrasto stāvlaukumu – kāpsim, vai nekāpsim, bet noteikti jāiečeko kādas citas klintis. Tak šinī apvidū viņu ka biezs. Pa ceļam piestājam gāzes tankā un apjautājamies par piekļūšanu Psiklatkai. Pārdevējs, omulīgs onka, paskaidro, ka vienīgais veids ir doties uz kādām mājām un jautāt, vai drīkst šķērsot viņu zemi. Ņemot vērā līdzšinējo komunikāciju ar vietējiem, kuri runā tikai savā nevalodā, nospļaujamies un liekam Psiklatku mierā. Atstājam auto parkingā, savācam mantiņas un ieņemam virzienu, kur kartē visvairāk klinšu zīmējumu. Blakus stāvlaukumam ir ala. Maksas. Tur, kur dodamies ari esot ala, maksāt negribam, tapē iztiksim ar to, kas bezmaksas. Drīzi jau esam ari atraduši īsto vietu. Te ir dabas parka teritorija, tapē apkārt esošais musara daudzums nepārsniedz Polijas vidējo normu. patīkami. Priekšā paveras milzīga alas mute, kurā ir iestrēdzis varens, kravas auto izmēra klintsbluķis. Metam zemē mantas un steidzam pārkvalificēties no klinšu kāpējiem uz speleologiem. (pēcāk atklāju, ka tajā alā ir paslēpts geokešs. Gribējās ļoti sliktiem vārdiem lamāties, jo iepriekšs skatījos apvidus geokešus un šķita, ka neviens nesanāk tajā vietā, kur blandīsimies. Acīmredzot kļūdījos. 
)
Atstājam puikas laukā spēlējamies ar akmentiņiem un kopā ar Andu zūdam izpētīt alas dzīles. Iekša alai izrādījās vēl grandiozāka par ieeju. Virs galvas augsta velve, priekšā aizstiepjas eja un iesākumā dibenu nemaz nevar saskatīt – tas ir paslēpies aiz līkuma. Staigāt ir diezgan grūti, jo visa grīda ir mitra un gluma klints. Meklējam sikspārņus, bet atrodam tikai sarkanu celofāna maisiņu un melnu keponu.
Ārā tikmēr zēni tēlo akmeņlaužus. Visapkārt mētājas akmeņi ar skaistām un izteiktām fosīlijām, bet lielākā daļa ir pa lielu, lai varētu aizvest mājās kā suvenīru. Beigu beigās viens tomēr tiek izvēlēts un nolikts pie mantām. Kamēr puikas alā, ņemamies pētīt ārsienu. Visa siena ir nosēta ar maršrutiem. Izvelku kompīti savelku kopā vietējo pirkto karti ar to, kas man kompī. Atrodu nosaukumu, bet topo iztrūkst. Toties atrodu, ka man ir nākamās klints zīmējumi. Izrādās tomēr Visa manis meklētā info nav bezjēdzīga. Šīs apziņas sasildītu sirdi turpinam taustīties ap klinti. Šur tur ar sarkanu krāsu sarakstītā maršrutu gradācija ir saglabājusies salasāma. Sapņojam par to, kur un kā mēs kāpsim.. kad varēsim uzkāpt VII+.. kaut kad.
Esam pamatīgi nočammājušies tēlojot tūristus, nav īsti sāta sajūtas no pasākuma, tapē izlemjam, ka vienā stūrītī vēl jāpamēģina. Klints ir mitra. Slikti. Bet pieredze ir pieredze. Jānis stipri lamādamies uzsvempjas cik vien augstu var un uzliek virvi. Tiekam apveltīti ar pamatīgu epitetu gūzmu par to, cik neforši ir kāpt pa slapju klinti. Vieta ir stipri neforša. Koku ēnā esošā zeme ir slapja un pamatīgajā slīpumā ir diezgan slidens. Nav pat īsti, kur nostāties, lai drošinātu. Kādi kāpēji pirms mums ir sakrāvuši akmeņus, lai vismaz maršruta sākumā kaut kā var sabīdīties. Jau divu metru augstumā pilnībā piekrītu Jānim.
Kāpt itkā var, bet nevienā punktā nav par sevi pārliecības. Jebkurā mirklī vari noslīdēt no sienas. Ar rokām nākas pamatīgi iekrampēties, lai kaut cik varētu sevi noturēt, par kājām vispār nav nekādas pārliecības. Anda un Didzis neizrāda vēlmi pat mēģināt. Apmēram virves pusē metu mieru. Gatavās mocības. Mācība, ka mitrai klintij nav vērts iet pat tuvumā, ir ielāgota. Jāatzīst, ka sausā laikā šī vieta būtu ideāls iesācēju treniņpoligons – sliktākas vai labākas aizķeres ir visapkārt.. tikai pašlaik glumas un slidenas. Ņemot nost virvi gandrīz dabonu to uz galvas, iedodam Didzim lai iemācās samarķēt. Vēderi ziņo par vēlmi pēc vakariņām. Kad tankštellē runājām par Psiklatku, izdevās noskaidrot ari, kur Jerzmanovicē, tb miestā, kam jābrauc cauri, ir veikals.
Tā kā sēdēšana pie stūres man jau sāk sēdēt aknās, uz dārzeņu bodīti Skalā aizsūtu Didzi Andai kā šoferi. Šodien uguni iekurt ir daudz vienkāršāk, jo malka jau vakar tika apžāvēta. Ēdot vakariņas filosofējam par vakadienas suni. Šoreizi nav vēlmes atstāt viņam mūsu paiku, doma, ka mošk jāatstāj viņām tualetes papīrs ar nātrija glutamātu. Beigās ierosinājums tiek noraidīts, jo žēl tualetes papīra. Palēnam lienam pa teltīm. Tiklīdz visi salīduši, sāk līt. Saprotam, ka kāpšanas vairs nebūs, tādēļ īsā apspriedē caur telts sienu tiek saplānots brauciens uz Aušvici.. pēc tam jau jādodas mājup.
Nobeigums sekos
Autors: Zete