Karabīņu pavēlnieks: Divas klintis (2.daļa)

karabinupavelnieksZetePamostos ap pussešiem no tā, ka nejauki zvana telefons. Atnākusi sms no Jāņa. Šams esot autobāņa galā, kas ir 10km no Krakovas. Prasa, vai brauksim pakaļ tagad vai no rīta. Autopilotā aizrakstu, ka no rīta un turpinu gulēt. Atnāk atbildes īsziņa, ka tādā gadījumā šams lienot krūmos celt telti. Šoreizi pamostos. Saprotu, ka tas ir idiotiski, ka šams gulēs teltī esot jau pie paša galamērķa un kamēr Jāņa nav kopā ar mums, gulēt neaiziešu. Atbildu, ka braucam pakaļ un svempjos augšā. Ja neskaita nelielo misēkli pirms bāņa, kad nespējām atrast apgriešanās vietu, neviens no kasieriem un vietējiem vispār ne velna nesaprata nevienā normālā valodā, kad apgriešanās vieta tika nepārprotami izstāstīta bāņa pusē un nācāsAutors: Zete nobraukt liekus pārdesmit kilometrus līdz pirmajam viaduktam. Labi, ka tas bija bānis, vismaz uz 130/140 braucot, tas aizņēma laiku maz.

Pirms septiņiem jau lavāmies atpakaļ uz istabiņu. Nočiepjam vēl vienu segu un liekamies gulēt jau četratā.. Noguļam līdz pusdeviņiem pēc poļu laika. Savārām tēju, sakravājamies un izlavāmies ar Jāni no istabas. Pamanu, ka koridorā ir novērošanas kameras un izčekoties dodos ar 10 oiro kabatā. Ja nu kas. Bet meitene smaidot paņem atslēgu, pasaku “paldies” un esam brīvi. Rīta cēlienu aizvadām blakus esošajā lielveikalā. Paēdam brokastis un izmantojam bezvadu internetu, lai sameklētu HiMountain veikalus. Jānis ir noskatījis somu, bet Latvijā vienīgais veikals, kas ir tirgojis šo brendu, HiMountain produktus netirgo savus gadus divus. Izrādās, ka viens veikals ir šai pašā lielveikalā un tas tiek uztverts ar varenām ovācijām, jo nebūs jābrauc uz kādu citu vietu pilsētā un varēs doties pa taisno uz PieKrakovas Juru. (more…)

Karabīņu pavēlnieks: Divas klintis (2.daļa)2016-12-29T14:52:56+02:00

Mauciens pāri Poļiem: Volvo Brālība (1. Daļa)

1. diena
Izbraukt paredzēts bija vakarā. Tā kā bija zināms, ka man būs jārullē visu nakti, dienu iepriekš jau tālredzīgi nopirku grāmatu. Rezultātā naktī pirms izbraukšanas Zete lasīja grāmatu un gulēts tika stundas četras. Pa dienu zombija cienīgā manierē tika sadabūts pēdējais ekipējums, norunātas tikšanās vietas un nepienāca ne 23:30 vakarā, kad Rīgas uguņi palika aiz muguras. Mašīnīte saprotot, ka nu labie, slinkie laiki beigušies sāka niķoties – salona pūtējs ik pa laikam pazūd un atpakaļ parādās tikai tad, kad visi iekš auto jau ir pārsaluši, jo, lai neaizsvīstu stikli, ir jātur vaļā logi. Līdz Iecavai aizstūrēju pati un tālāk pie stūres piesēdās Didzis. Lai pie auto pierastu maķenīt aizstūrēšot līdz robežai. Nedaudz aiz Bauskas mums labuvakaru un laimīgu taciņu novēlēja pārītis pašnāvniecisku stirnu un brauciens varēja sākties.

Lietuva mūs sagaidīja ar lielceļa laineru spietiem, kas konstantā ātrumā – 90 kuģoja pa šoseju, kā ari neskaitāmiem kilometriem ceļa remontu ar apnicīgi sarkaniem luksoforiem. Šausminoties par braukšanas instruktoriem, kas saviem studentiem iemāca neko, atgādinot izslēgt tālās gaismas un tēlojot aukstu kāju neesamību (dalabi, nebija tik traki ar tām kājām) Didzis aizstūrēja līdz kaut kurienei starp Panevežiem un Kauņu. Tad ļaujot cilvēkam, kam tiesības ir pāris mēnešu un braukšana naktī nav ierasta lieta (haha ierunājās superpieredzējusī šoferZete), atpūsties, sēdos pie stūres. (more…)

Mauciens pāri Poļiem: Volvo Brālība (1. Daļa)2016-12-29T14:52:56+02:00

Ar kanoe laivu Svētupē.

Parasti lielākā daļa aktivitāšu no manas puses ir ātrās idejas, tāpat arī šī. Sestdien no rīta paskatoties ārā pa logu secināju, ka laiks bija pieņemams dienas pavadīšanai ārā svaigā gaisā – apmācies, taču ik pa brīdim caur mākoņiem par sevi atgādināja saule – ideāla diena šim gadalaikam, līdz ar to nolēmu, ka jābrauc ar laivu.

Pasākuma sarežģītākā un problemātiskākā daļa parasti ir citu dalībnieku atrašana un pierunāšana, taču šoreiz man paveicās. Izsakot piedāvājumu laivot Skype domubiedru grupā, aptuveni pusstundas laikā tika nolemts, ka brauksim. Pirms tam gan diezgan pagrūti bija iestāstīt, ka laiks pie Svētupes ir ievērojami labāks nekā Rīgā, kur sniegs mijās ar lietu. Ap pulksten trijiem dienā Salacgrīvā ieradās pārējie trīs laivotgribētāji. Atstādami vienu auto Salacgrīvā pie jahtostas, ar otru devāmies pēc laivām, un prom uz upi. 15:30 bijām starta vietā uz tilta pār Svētupi pie Ķelderu mājām. Vietas izvēli noteica laika trūkums, jeb tumsas iestāšanās pirms septiņiem. Bijām pat rēķinājušies, ka pēdējos kilometrus būs jāveic tumsā. Ātri pārģērbāmies un upē iekšā.

Mans pārinieks laivā bija kanoe laivā mazpieredzējis, taču pareiza izsvarojuma dēļ sēdos laivai priekšgalā, atstājot viņu pie stūrēšanas. Taču pēc pirmajiem līkumiem secinājām, ka laikam tomēr jāmainās vietām, jo prasmes droši izstūrēt kanoe starp kokiem manam pāriniekam nebija, turklāt no apgāšanās šķīra pavisam, pavisam maz…

Svētupe nav domāta iesācējiem, vismaz ne tiem, kuri pirmo reizi kanoe laivā. Manevri salīdzinoši lielajā straumē starp upē sakritušajiem kokiem prasa nelielas iemaņas.

Kontroles pārņemšana pār laivas vadību sagādāja nelielu pārsteigumu – stūrēšana kanoe laivā atšķiras, ja priekšgals ir noslogots krietni vairāk par laivas aizmuguri – laivas gaita līkomos ir kā driftā, jeb aizmugure visu laiku izslīd. Turklāt arī jāpieliek lielākas pūles airējot.

svetupe1 (more…)

Ar kanoe laivu Svētupē.2016-12-29T14:52:56+02:00

Lielais decembra pārgājiens

Kā parasti viss sākās pirmdienas rītā, kad vēl svaigā atmiņā bija iepriekšējās sestdienas pārgājiens pa Ādažu poligonu ar nelieliem slapināšanās elementiem pāri ceļiem. Bijām nogājuši kādus 10 km un tie likās ļoti viegli pieveicami. Tāpēc radās doma par ko nopietnāku. Maršruts jau kādu laiku bija galvā un šis likās īstais laiks lai to realizētu. Tika nosūtīti e-pasti iespējamajiem kandidātiem, kuri uz ko tādu varētu parakstīties. Pasākumā plāna ietilpa nežēlīga iešana bez ne viena veikala un sabiedriskā transporta atbalsta. Ā, nu ja un jāiet būs no Mazirbes līdz Ventspilij. 19 h jāpaspēj uz vilcienu Rīga-Ventspils. Vai to var izdarīt?

Līdz piektdienas vakaram ir pieteikušies vēl divi dalībnieki Ieva un Mārtiņš. Sestdienas rītā dodamies uz Mazirbi. 11.00 startējam caur veikalu, kur tiek iegādāts proviants un vēl kādas nepieciešamas lietas. Apskatām laivu kapsētu un gar jūru dodamies pretī savam liktenim. Aptur mūs upīte kurā ir celies ūdens līmenis un lai to šķērsotu mums nākas atgriezties sauszemē. Pa bijušo PSRS robežu turpinām ceļu uz Sīkragu. Pa ceļam sastopami bijuši robežas atribūti – stabi , drātis , būves…

Sīkragā nedaudz atpūšamies un apskatam bāku-torni. Interesanti ka apkārt tornim nav nekādi ierobežojumi un ir iespēja uzrāpties līdz pašai lielajai spuldzei.

Netālu aiz Sīkraga Ieva pamana piemiņas akmeni Sīkraga stacijai. Šeit agrāk ir bijusi mazbānīša līnija. Tālāko ceļu jau uz Irbes upi turpinām pa dzelzceļa stigu. Pa ceļam gadās arī kāda maza upīte, kuru mazbānīša ziedu laikos šķērsot nebūtu bijušas problēmas, bet šodien tas ir darāms pa slidenu priedes baļķi, ar aizdomīgiem zariem. Protams meitenei priekšroka un Ievai pāriešana nesagādā problēmas. Tad ejam mēs, lai gan bija sagatavots fotoaparāts kādam spriedzes foto, sanāca vien tādi smieklīgie.

Noejam gar kādu pamestu armijas bāzi un drīz sasniedzam seno zvenieku ciemu Jaunciemu. Dažas mājas un izpušķota Ziemassvētku egle ir sastopama šajā vietā.
Irbes upe ir nopietni pārplūdusi un iekārtais gājēju tiltiņš zemākajā posma skaras pie ūdens. Interesanti kas būtu bijis ja būtu gājuši pagājušo nedēļ? Sāk jau satumst un rodas aizdomas ka uz vilcienu nepaspēsim.

Turpinām iet pa dzelzceļa stigu līdz Miķeļtornim. Pie bākas pirmā lielā atpūta, kā nekā ejam jau kādas 8 h. Apskatam stacijas pamatus un dodamies uz Lūžņas pusi. Kārtējās pamestās armijas bāzes drupas un esam jau klāt, pat gandrīz izejam cauri Lūžņai kad pamanām ka esam sasnieguši to. Tālāk ir doma iet gar jūru. Te arī sastopamies ar šim piejūras apvidum raksturīgajam vigām, tas ir kāpa- purvs, kāpa- purvs un tas viss paralēli jūrai. Pirmo šādu veidojumu šķērsojam samērā ātri veidojot baļķu tiltiņus. Tikuši pāri kāpai atkal purvs priekšā! Apmēram pēc 40 minūšu cīņas nolemjam mest mieru. Man kājas slapjas pāri potītēm, pārejiem gan mazliet sausākas , bet purvs šķiet nepārvarams. Purvā arī sastapām šim apvidum raksturīgo iemītnieku – Vigu Smējēju.

Tā kā īsti nav saprotams kur atrodamies nolemjam tālāk doties pēc azimuta. Ejot pa zvēru takām pēc kāda laika arī sasniedzam kādu meža ceļu! Esam pelnījuši atpūtu un kādu desmaizi. Vienīgi nevaram saprast kur īsti atrodamies, bet kamēr ceļš ved pareizajā virzienā, stresa nav.

Ovīšos nokļūstam, paši tā arī nesapratām ka, ap pusnakti. Sāk palikt grūti un tiek nolemts paņemt lielo pauzi. Apejot ‘short cutā’ apkārt Ovīšiem un nokļūstam pie jūras. Vēl pirms jūras gan tā īsti nevarēju saprast, kāpēc tajās mājās tik vēlu gaisma logos deg? Izrādās ka tās gaismas bija kuģi reidā pie Ventspils. Ko tik neizdomā!?! Lielās pauzes vieta sanāca kāpā pie jūras, kur smuki no pārplūdušā ceļa varēja pasmelties ūdeni. Dezinficējām uz prīmusa un bundžu makaroniem tas nemaz garšu nebojaja. Pēctam neliela acu pievēršana un ar jauniem spēkiem pēc 40 minūšu atpūtas bijām ceļā.

Uz vilcienu nepaspēsim.

Mazliet pagājāmies gar jūru, bet apnika un sāka gribēties ko interesantāku. Tā nu pirms Jaunupes dodamies iekšā mežā meklēt tanku ceļu, kuram no Ovīšiem vajadzētu doties Ventspils virzienā. Laikam jau arī atradām un tad pa to nokļuvām Liepenē.
Sāk palikt grūtāk kājām un miedziņš arī karas kaklā. Paņemam atpūtu. Staldzenē pamanām zīmi “Ventspils”. Neliela foto sesija ar ceļazīmi.
Sākam pēdējo posmu apkārt “Ventspils Nafta” teritorijai. Ceļš nav tas garākais , bet pēc 19 stundu būšanas ceļā un 65 km tas nav arī vieglākais. Velk uz autopilotu.

Sasniedzam ostas dzelzceļu, apejam apkārt sastāviem un apmaldamies! Priekšā mežs, pa labi osta, pa kreisi kaut kas? Neliela domu apmaiņa, kompasa grozīšana un esam jau mežā! IR!!! Redzu pazīstamu ielas krustojumu jau no kāpas augšas. Neliels sprints pa agrīno “Pilsētu ar rītdienu”. Pie stacijas secinām vilcienu esam nokavējuši pa 55 minūtēm. Gan jau citreiz un ejam uz autoostu. Uz Ventas tiek izteiktas piezīmes par tilta nepieklājīgo garumu un autoostu jau arī varēja uzbūvēt tuvāk! @$#(*% Tālāk pēdējā taisne un FINIŠS 7.40

Siltā telpa mani sāk slēgt ārā un jau pēc brīža esam autobusā uz mājām!

Mazāk kā 21 stundā tika noieti ap 73-75 km (par attālumiem gan domas dalās).

Paldies maniem ceļabiedriem Ievai un Mārtiņam, par sapratni un izturēšanu.

Nākošgad ejam atkal?

Autors: Jānis Saulītis
Lielais decembra pārgājiens2016-12-29T14:52:56+02:00

Pirmie iespaidi: ar pārgājienu kajaku Salacā

Līdz šim man bija sanācis braukt tikai ar dažnedažādām koka un gumijas laivām, kā arī ar kanoe. Tāpēc kamēr upē vēl ir ūdens, jāizmēģina kaut kas jauns. Tā nu uz nedēļas nogali sagādāju sev pārgājienu kajaku (AZUL KRYPTON) ar cerību sagaidīt labu (saulainu un siltu) laiku, kurš kā par brīnumu pat nebija ilgi jāgaida. Sākotnēji paredzētais maršruts Mērnieki – Salacgrīva. 15:30 iekāpu laivā pie kājinieku tilta, pirms tam gan pāris minūtes pamocījos ar brunča uzlikšanu (tā arī neizdevās). Pirmie momenti kajakā bija ne pārāk stabili, taču pēc 200 noairētajiem metriem par līdzsvara noturēšanu vairs nebija jādomā, tāpēc ņēmu ārā fotoaparātu no ūdensdrošās somas, lai uzņemtu pirmās bildes. Mazliet baidījos no Mērnieku Dzirnavu krācēm. bet pēc to šķērsošanas sapratu, ka baidīties nebija vajadzīgs. Kajaks ir ļoti stabils, praktiski neapgāžams. Turklāt šādā ūdens līmenī atsevišķās vietās ir vēl lielākas krāces par Dzirnavu kŗācēm, kad ūdenslīmenis nokritīsies tās atkal atgūs savu, kā lielāko krāču, statusu. Nākošā pieturas vieta bija Sarkanās klintis, kas atkal interesanti, zemākā ūdens līmenī šis posms ir krāčaināks nekā augstā. Vienlaicīga airēšana un klausīšanās putnu balsīs kajakā nav iespējama, skaņa, kuru kajaks rada slīdot pa ūdeni, ir skaļāka nekā apkārtnes skaņas. Lai dzirdētu, kas notiek apkārt, ik pa brīdim vajadzēja pārstāt airēt. Nākošā pieturvieta bija Norēnu upīte, Mēģināju uzbraukt pa viņu augšup, taču jau pēc 100 metriem atdūros pret koku sagāzumu. Uzmanību piesaistīja atsegums Norēnu upītes ietkā Salacā. Vairāk fotoaparātu ārā nevilku, un cītīgi airēju uz priekšu 18:00 jau bija jābūt Salacgrīvā. Tuvojoties Korģītes ietekai Salacā sākās cīņa ar vēju. Sapratu, ka mocīties līdz pašai Salacgrīvai nevēlos, maršrutu beidzu Stienūžos. No iekāpšanas līdz izkāpšanas brīdim pagāja 2 h 10 min, pavadītas svaigā gaisā ar nelielu fizisku piepūli.

Kajaks

Kajaks ir ļoti stabils, viegli manevrējams. par ātrumlaivu to nenosaukt, taču atpūtas braucieniem ideāls. Pietiekoši daudz vietas, lai paņemtu līdzi mantas vairāku dienu braucienam. Iekāpšana viegla pateicoties lielajai kabīnei.

Autors: Jānis Tomsons
Pirmie iespaidi: ar pārgājienu kajaku Salacā2016-12-29T14:52:56+02:00
Go to Top