1. diena
Izbraukt paredzēts bija vakarā. Tā kā bija zināms, ka man būs jārullē visu nakti, dienu iepriekš jau tālredzīgi nopirku grāmatu. Rezultātā naktī pirms izbraukšanas Zete lasīja grāmatu un gulēts tika stundas četras. Pa dienu zombija cienīgā manierē tika sadabūts pēdējais ekipējums, norunātas tikšanās vietas un nepienāca ne 23:30 vakarā, kad Rīgas uguņi palika aiz muguras. Mašīnīte saprotot, ka nu labie, slinkie laiki beigušies sāka niķoties – salona pūtējs ik pa laikam pazūd un atpakaļ parādās tikai tad, kad visi iekš auto jau ir pārsaluši, jo, lai neaizsvīstu stikli, ir jātur vaļā logi. Līdz Iecavai aizstūrēju pati un tālāk pie stūres piesēdās Didzis. Lai pie auto pierastu maķenīt aizstūrēšot līdz robežai. Nedaudz aiz Bauskas mums labuvakaru un laimīgu taciņu novēlēja pārītis pašnāvniecisku stirnu un brauciens varēja sākties.
Lietuva mūs sagaidīja ar lielceļa laineru spietiem, kas konstantā ātrumā – 90 kuģoja pa šoseju, kā ari neskaitāmiem kilometriem ceļa remontu ar apnicīgi sarkaniem luksoforiem. Šausminoties par braukšanas instruktoriem, kas saviem studentiem iemāca neko, atgādinot izslēgt tālās gaismas un tēlojot aukstu kāju neesamību (dalabi, nebija tik traki ar tām kājām) Didzis aizstūrēja līdz kaut kurienei starp Panevežiem un Kauņu. Tad ļaujot cilvēkam, kam tiesības ir pāris mēnešu un braukšana naktī nav ierasta lieta (haha ierunājās superpieredzējusī šoferZete), atpūsties, sēdos pie stūres.
Līdz Poļu robežai nonācām bez lieliem starpgadījumiem. Ja neskaita, ka ik pa laikam smidzināja un ka visapkārt bija tumšs kā afroamerikāņa vēderā, laiks pieturējās ciešams. Ar katru apstāšanās un izlocīšanās reizi varēja just, ka kļūst jūtami aukstāks. Sākām pat baidīties, ka šausmu stāsti par poļu sniegavētrām un metru dziļajām kupenām ir patiesi. Tā kā nakts laikā ari man pa nepazīstamiem ceļiem nav baigā iekāriena lidot, iesēdāmies astē vienai jestrai fūru kolonnai, kas zolīdi turēja pa 10km/h lielāku ātrumu par pārējām.
Uz poļu robežas nācās šķirties no saviem sponsoriem, kuriem droši vien jau bija apnicis mazais, nekaunīgais volvo, kas kopš Kauņas jau mina uz papēžiem. Poļu pusē apstājāmies un pa īsajām staipīšanās minūtēm nosalām ne pa jokam. Volvo palēnām sāka samierināties ar likteni un beidza niķoties. Šķiet, ka pirmo reizi mūžā ir palīdzējis kaut kāds lāpītājs. Šoreizi radiatoram.. un berams, nevis lejams. Bet nu peļķītes ari, kā pa brīnumu, pirmo reizi pēc daudziem, daudziem mēnešiem aiz mana auto nepalika. Tālāk rullējām bez nekādiem sponsoriem – nesatikām nevienus jestros fūriniekus. Sāka ari nenormāli mākties virsū nogurums.
Tāds nogurums, ka pat sarunas par ļauniem poļu paniem, seksa rotaļlietām un pornofilmām nepalīdzēja. Plānā braukt, kamēr Krakova, ieviesās korekcija – braucam līdz sešiem, paguļam mašīnā un tad braucam, kamēr Krakova. Beigu beigās ap pieciem sapratu, ka viss – ja pašai sāk bail palikt, tādā gļukā stūrēt, jāmet malā. Nākošā korekcija bija – nākamā benzīntankā guļam. Iebraucām, apstājāmies..nu bļin – slikta izvēle. Izgaismots, kā mēle, puspabeigts.. sākām justies, kā ielavījušies būvlaukumā. Norūcos un braucu laukā. Nākamais tanks izrādījās nepārprotami aicinošs statoils. Tur ari uz stundām 4 nolūzām.
2. diena
Kaut ari gulēt ar dibenu uz stūres ir diezgan ērti, ierobežotais kustību daudzums dara savu. Pamostos no tā, ka sāp sāni. Izzondēju līdzbraucēju esību pie samaņa, līdz ar to pamostas ari Anda un Didzis. Didzis, nokonstatējis, ka laukā izskatās jauks laiks un smuka diena, tver pēc fotoaparāta, kad no viņa mutes atskan “fak, šit, jedritvaikociņ, bļ**, Kur mēs esam apstājušies!?” Izrādās tankštellei pretī atrodas kapakmeņu rūpnīca un mūsu auto aiz loga skaisti rindojas desmitiem krustu. Mašīnīte uzvedas ekselenti – pūtējs ierūcas un nožāvē logus rekordlaikā. Pēc īsas rīta procedūras, esam jau atkal ceļā. Tagad uz ceļiem ir stipri intensīvāka satiksme. Izrādās poļiem ir tikai divu veidu braucēji – tie, kas brauc ar vecām mašīnītēm velkas lēnāk pa fūrēm, bet tie, kam ir jaunākas mašīnītes lido uz 130 un apdzen neskatoties vai nāk kāds pretī vai nē.
Apkārt plašumu plašumi, bet ceļš ir vieni vienīgi kalniņi un līkumi un virpuļi, virpuļi, visi lauki balti nosarmojuši. Vēl reizi spēcīgi izbaudām fantastisko Poļu veidu, kā darīt lietiņas. Strādnieki ceļa malā apzāģēja zarus. Nekādu ierobežojuma zīmju, vai brīdinājuma. Viens diezgan paliels zars nokrita priekšā braucošajai fūrei tieši priekšā. Manevrs bija tik straujš, ka metu pa bremzēm ar domu, ka šams to laineri vairs nesavāks. Savāca. Zars bija nosprostojis visu joslu. Nu poļi, bļin! Sabaidījos tak!!
Pie Varšavas nokļūstam nenormālā sastrēgumā. Nomīcāmies tur apmēram stundu. Navigācijas izpratne par ātrāko ceļu ir nofailojusi un sākam domāt, ka vaidzēja turēties uz fūru ceļa. Vienīgā cerība – Krakova ir otrā lielākā pilsēta Polijā, aiz Varšavas noteikti vaidzētu tai virzienā iet kkādai lielai štrāsei. Un jā – Tā ari ira. Sākas šoseja ar divām joslām katrā virzienā un atļauto ātrumu 100 vai 110. Jee! Pat volvo no prieka palecas, jo šamam Latvijā lietais benzīns jau sen ir apnicis un nebraucot ātrāk pa spidometra 100 tas jau piesaka vizīti Krakovā un solās beigties tikai mājup braucot. Rullējam tālāk jau veiklākā tempā. Ari nogurums sāk sevi pieteikt. Braucu tādā pusautopilotā un pamostos tikai, kad kārtējā viaduktā TomTom-Ivars sāk šefot un stāstīt, kur man braukt. Pulkstenis joņo nepiedodamā tempā, pirms Krakovas sākas autobānis. Maksas. Nenožēlojām 12 zlotus par iespēju ātrāk būt galā un tālāk šķiet, ka mašīnītei pieauguši spārni. Kilometri rūk, cerība paspēt, kamēr vēl TurInfo vēl vaļā saglabājas.
Uz bāņa piestājam pēdējā pitstopā. Apmeklējam labierīcības, kas pīpē, tie papīpē. Nejauši saceras dziesmiņa, ar kuru sveikt Jāņa ierašanos. Pēc mūsu info, tas notiks tikai rīt, jo šovakar viņš varot tikt tikai līdz Legnicai. Beigu beigās tomēr ierodamies galamērķī. Ir jau tumšs, pilsētā satiksme ļoti intensīva, šķiet, ka esam precīzi paspējuši uz sastrēgumu laiku. Ivars mūs ved uz TurInfo, kas atrodas tieši blakus vecpilsētai. Sāku satraukties par parkošanās iespējām. Neizskatās cerīgi – visur aizņemts, ielas šauras. Beidzot atrodam TurInfo, bet garām braucot Anda nokonstatē, ka tas ir tikai līdz 18:00, pulkstenis rāda jau mazliet pāri. Atrodam pirmo brīvo vietu un sākam domāt, ko darīt. Esam apstājušies Mateja laukumā. Domājam, kā lai atrod sakarīgu hosteli, kad Andas vērīgā acs ievēro nepārprotamas norādes par iespējamu naktsmītni uz durvīm, kurām tieši pretī esam apstājušies. Meitenes dodas uzbrukumā.
Drēgnajā kāpņutelpā sāk pārņemt šaubas, vai tik te neizīrē tās istabas uz stundām, bet nē – recepcijā atrodam meiteni, kas pat saprot angliski un dabonam istabiņu pa `10 eiro uz seju. Nekāds pieczvaigžņu hotelis nav, bet galvenais, ka duša, gulta un parkings pa brīvu līdz 9am. Pēc īsām vakariņām Makdonaldā, lecam dušā un lienam zem segām.
Autors: Zete Otrā daļa Trešā daļa