Fotografēšana kā aktīvās atpūtas veids pie dabas
Lai gan vairākumam no mums pirmajā mirklī fotografēšana nesaistās ar aktīvo atpūtu, tā par tādu kļūst, tiklīdz atstājam telpas. Nav svarīgi, vai tā ir īsa pastaiga cauri tuvākajam parkam, vai pārgājiens dienas garumā, vai pat vesela ekspedīcija vairāku nedēļu garumā. Un tas viss tikai pāris kadru dēļ. Šajā vietā fotogrāfus varam sadalīt divās grupās: vieni, kuriem svarīgākais ir pavadīt laiku pie dabas, un fotografēšana nemanot tomēr nobīdās otrajā plānā, un otri, kuriem svarīgākā ir fotogrāfija, viss pārējais ir maznozīmīgs. Atšķirsies arī pieeja maršrutu sastādīšanā, ja pirmie saplānos maršrutu pēc iespējas interesantāku, tad otrie darīs visu, lai pie mērķa nonāktu pēc iespējas ātrāk. Protams šis sadalījums ir subjektīvs, un noteikti būs kāds, kurš neiekļausies nevienā no šīm kategorijām. Kura no šīm grupām ir īstie fotogrāfi? Rezumējums – fotografēšana ir un paliks aktīvās atpūtas veids.
Pamostos ap pussešiem no tā, ka nejauki zvana telefons. Atnākusi sms no Jāņa. Šams esot autobāņa galā, kas ir 10km no Krakovas. Prasa, vai brauksim pakaļ tagad vai no rīta. Autopilotā aizrakstu, ka no rīta un turpinu gulēt. Atnāk atbildes īsziņa, ka tādā gadījumā šams lienot krūmos celt telti. Šoreizi pamostos. Saprotu, ka tas ir idiotiski, ka šams gulēs teltī esot jau pie paša galamērķa un kamēr Jāņa nav kopā ar mums, gulēt neaiziešu. Atbildu, ka braucam pakaļ un svempjos augšā. Ja neskaita nelielo misēkli pirms bāņa, kad nespējām atrast apgriešanās vietu, neviens no kasieriem un vietējiem vispār ne velna nesaprata nevienā normālā valodā, kad apgriešanās vieta tika nepārprotami izstāstīta bāņa pusē un nācāsAutors: Zete nobraukt liekus pārdesmit kilometrus līdz pirmajam viaduktam. Labi, ka tas bija bānis, vismaz uz 130/140 braucot, tas aizņēma laiku maz.