Fotografēšana kā aktīvās atpūtas veids pie dabas


Gauja is the longest river, which begins and ends in Latvia – it has more than 420 km long. Want to have it in full length? Why not – at the first days of May it will happen! Gauja River Quest XXL 2010 will be day and night race, totally 3 days! The winner will become the first Latvian champion in this distance.
Relay race is organized in the form of three degrees of difficulty – 420 km (8×50 km, full length), 210 km (4×50 km, a half length) and 100 km (4X25 km, short distance) (Apart from the relay are organized special competition Gauja XXL Special (310 km) for strongest paddlers with mandatory stops at special checkpoints, see bottom of page).
(more…)

Ir sākusies pieteikšanās uz V VÕHANDU MARATON 2010, kas notiks 17. aprīlī, 2010.
Maratons katram, kas vēlas izbaudīt piedzīvojumu un iegūt neaizmirstamas emocijas. 2009. gadā piedalījās vairāk nekā 200 komandas. Latvijas laivotāji jau divus gadus ir guvuši panākumus, 2009.gadā uzstādot arī maratona rekordu, kas pieder Mārcim un Ervīnam.
(more…)

Jau vairākus gadus airētāju aprindās laiku pa laikam tiek cilāta tēma nobraukt Gauju visā garumā, visus 420 km uzreiz. Nu šis brīdis ir pienācis – šī gada maija pirmajās dienās notiks Supermaratons Gauja XXL 2010. Dienu un nakti, nesaudzējot ne sevi, ne laivu! Kurš tiks vēsturē ierakstīts kā pirmais Gaujas absolūtais čempions? 4. maijā tas būs zināms! Uzvarētājiem pieder pasaule!
Sacensības tiek organizētas stafetes formā trīs grūtības pakāpēs – 420 (8×50), 210 (4×50) un 100 (4X25) km.
Atsevišķi no stafetes tiek organizētas arī individuālas sacensības spēcīgākajiem airētājiem 310 km distancē Gauja XXL Special no Sinoles līdz jūrai ar obligātu atpūtu katrā kontrolpunktā, sk. 2. pielikumu.
420 km (8 X 50 km) distancē vismaz 2 reizes jāizmanto katra no laivām un katram dalībniekam jābrauc vismaz 2 posmi.
210 km (4 x 50 km) distancē vismaz 1 reizi jāizmanto katra no laivām un katram dalībniekam jābrauc vismaz 1 posms Nakts posmus brauc katras komandas divvietīgā laiva (varbūt var arī divas vienvietīgās).
100 km (4 X 25 km) distancē vismaz 1 reizi jāizmanto katra no laivām un katram dalībniekam jābrauc vismaz 1 posms.
Gauja XXL Special (310 km) dalībniekiem individuāli jāveic visa distance ar obligātu atpūtu katrā kontrolpunktā.
(more…)
Tikšanās vieta: Ķurbēni, Valmieras rajons, Mazsalacas novads, Skaņkalnes pagasts.
Laiks: 9:00, 19.12.2009.
Pārgājiena maršruts: garums ap 25km.
Apskates objekti: Skaistākie Burtnieku svītas smilšakmens atsegumi, klintis, alas un avoti. Gudzonu ala, Bezdelīgu klintis un alas, Dzelveskalna atsegumi un alas, Neļķu klintis un alas, Silmaču iezis un alas, Dauģēnu klintis un alas. Kā arī Skaņaiskalns un Govs ala.
Mazliet tuvāk par katru:
– Gudzonu ala: 27 m gara ala Burtnieku svītas smilšakmenī. No alas izplūst spēcīgs avots. Platums 3,5 m, augstums 2,6 m, grīdas laukums 40 m2. Augstums pie ieejas 2 m, platums 5 m. Dzeltenīgs smilšakmens. Dziļumā ala sašaurinās. Lai nokļūtu līdz galam, kādus piecus metrus jālien uz vēdera pa auksto avota ūdeni. Tālāk tā kļūst nedaudz sausāka. 34. avots min: “ala ir ļoti zema un iekļūšana tajā ir bīstama”. Iespējams, ala bijusi Vīkšēnu pilskalna kulta vieta.
– Blakus Gudzonu pirtiņa – neliela niša (3 m) ko Gudzonu māju iemītnieki izmantoja, kā pirtiņu. Sienas nokvēpušas.
– Vīkšēnu ieži – nelielas gaišpelēku, gandrīz baltu, irdenu smilšakmeņu kraujas.
Ala noteikta kā ziemojošo sikspārņu monitoringa stacija.
– Bezdelīgu klintis un alas: ļoti krāšņas klintis ar alām, nišām, pārkarēm. Darbojas aktīvi sānu erozijas procesi, jo smilšakmens ir ļoti nenoturīgs. Ķīļveidīgu, horizontāli slāņotu (40 – 60 cm biezu) un diagonāli, muldveidīgi slāņotu (5 – 30 cm) smilšakmens sēriju mija. Klinti šķeļ divas graviņas. Viena no tām noslēdzas ar 3,6 m augstu smilšakmens krauju, kurā sezonāls ūdenskritums. Ala – pieejama tikai no upes, 9 m gara, ap 3,5 m plata. (more…)

Kāpēc šis ir piemērotākais laiks laivu braucieniem?
Ja vien laivu brauciens Jums neaprobežojas ar braucienu gumijas laivā vai kanoe pa kādu no Latvijas lielākajām upēm (Gauja, Salaca, Daugava, Irbe, Abava, Mēmele, Aiviekste), tad ir jāspēj novērtēt, ka mazajās upītēs ūdenslīmenis ir pietiekošs, lai ne tikai sēdētu laivā un vērotu garlaicīgi vienveidīgos upes krastus, bet arī atklātu kaut ko pavisam jaunu. Gandrīz ikviena no mazajām upēm (ja vien netrāpīsiet meliorētā grāvī) spēs sagādāt jums arvien jaunus pārsteigumus dažnedažādu klinšu atsegumu, mežonīgas un neskartas vides izskatā.
No mazajām upēm ievērojamākās ir Svētupe, Brasla, Amata, Ogre, Mazā Jugla, Imula, Amula, Riežupe.
Kāpēc šis ir piemērotākais laiks pārgājieniem?
Pirmkārt un galvenokārt – nav knišļu, odu, dunduru u.c. mošķu. Otrkārt, Nav jācīnās ar karstumu, ir viegli saģērbties un izvēlēties apģērbu no tā, kas ir mājās, tā, lai būtu silti, kā arī nav jāuztraucas par pārkaršanu. Laikā, kad kokos ir lapas, redzēt no dabas, kas ir apkārt var ļoti maz, jo pārvietojoties pa mežiem traucēs krūmi, un mazie koki, taču laika posmā no rudens līdz pavasarim kokos lapu nav, un bieži vien paveras krietni iespaidīgāks skats uz apkārtni. Pārgājiens uz labu laimi gan var nebūt tā labākā izvēle, ja vien pirms tam pārgājienos nav iets. Būtu vēlams uzklausīt pieredzējušu pārgājienu dalībnieku padomus par ekipējumu un sagatavošanos nakšņošanai un moža gara uzturēšanai visa pārgājiena laikā.
Foto: Jānis Tomsons
Nespējot remdēt alkas pēc ūdeņiem, 20. novembrī četru cilvēku sastāvā izdomājām izbraukt nelielu loku pa jūru. Starta vietas atrašana sagādāja nelielas grūtības, jo piekļūt jūrai izrādās nemaz tik viegli nav, jo gandrīz visur draud 500 m laivu nešana. Kā ērtāko piebraukšanas vietu izvēlējāmies Mangaļsalu.
Apbraucām apkārt molam, izpētījām boju un nogrimušo kuģi. Ūdens bija mierīgs, viļņošanās neliela: mazliet par mazu, lai varētu pasērfot.
Riežupe un Imula tieši tajā līmenī, lai saprastu patīk/nepatīk Latvijas mazās straujupes.
Pārpublicēts no www.juraslaivas.lv

Kur man bija prāts, kad draugam pateicu, ka mums jāpiedalās, nezinu. Bet nu idejas autore biju es, lai gan pieredze braukšanā ar laivām man ir ļoti niecīga. Tikai šovasar uzzināju, kā ir braukt ar kanoe, tāpēc man bija īpašs prieks un laime, kad man pateica, ka jābrauc būs ar jūras kajaku. Vienvietīgo. Draugs noorganizēja trenniņu vienu dienu pirms gaidāmā pasākuma un es uzzināju, ka šai laviņai ir stūre, un kā nevajag darboties ar airi, ja vien negrib nonākt zem ūdens
Pasākuma diena – 31. oktobris, kā par brīnumu bija jauka saulaina, bezlietus diena. Iekāpju laivā, mani sasprādzē un iestumj ūdenī. Jautri, kas jautri, ja pie starta jau drūzmējas kāds ducis laivu un visi iemēģina savus braucamrīkus. Es – laivu analfabēts – divas reizes taranēju dažus citus braucējus, neapgāžos un neviens mani nenosit, jo laivotāji ir jautra tauta. Par to vien jau liecina asprātīgie komandu nosaukumi un talismanu pielīmēšana laivas priekšgalā. Tātad pie starta līnijas es neapgāzos! Tas jau ir labi. Atskan starts, un visi brāžas uz priekšu. Es jau no sākta gala ņemos pa aizmuguri, jo,kur tad man steigties un absurda mērķa uzvarēt man nav. Draugam līdz ar to arī ne. Tatad braucam, piekūstu ātri, par cik netrennēta utt., bet nekas, 30 sekundes atelpas un var airēties tālāk. Airējam, airējam un te nu viņas bija – pirmās krācītes manā mūžā. Ir jau iņčīgi skatīties filmās, kā lielos pūšļos galvenie varoņi laižas pa kalnu upes krācēm un paliek dzīvi, bet, kad to dari pats, tad ir cita lieta. Tad nu draugs laižas man pa priekšu, es nepaspēju pareizi nostūrēt un tieši pirms krācēm ar laivas priekšgalu iebraucu krasta zālēs. Straume laivu sagriež un nu man ir divas iespējas: laisties pa krācēm atpakaļgaitā, kas, kā man vēlāk paskaidroja, ir konkrēta pašnāvība vai kāpt ārā, sagriezt laivu un laisties pa krācītēm pareizi. Tā, kā draugs jau bija aizlaidies man pa priekšu, viņš palīdzēt nevarēja, jo augšā pa krācēm uzairēties nevar.