+371 28601919|atputa@piedabas.lv

Mammadaba slēpojums 2011 26. februāris

Mamma daba slēpojums notiek 2011.gada 26.februārī Pļaviņu novada, Vietalvas pagastā, slēpošanas stadionā „Mailes”.

Šajās sacensībās visiem būs iespējams izmēģināt spēkus dažādās klasiskā stila slēpošanas distancēs:

Slēpošanas maratons 38 km (2 apļi) no 16 gadu vecuma.
Tautas slēpojums 19 km no 14 gadu vecuma (12–13 g.v. ar trenera/vecāku atļauju)
Veselības slēpojums 12 km no 11 gadu vecuma
Bērnu slēpojums (distances garumi tiks precizēti) līdz 10 gadu vecumam

Sīkāka informācija un pieteikšanās šeit!

Mammadaba slēpojums 2011 26. februāris2016-12-29T14:52:55+02:00

Bārtas kartupelis dalībnieka skatījumā

Lieliem soļiem tuvojās tas gadalaiks, kad pēc senču nostāstiem, apkārt vazājās veļi. Dienas kļūst īsākas, naktis garākās, līst lietus un koki, zaudējuši savas lapas, spocīgi gaida atnākam ziemu.

Prasās pēc piedzīvojumiem. Var jau, protams, aiziet vakarā uz liepājniekiem labi pazīstamajiem rajoniem un vienkārši dabūt pa purnu, bet gribās kaut ko īpašu. Viens variants ir ziemā iet divu dienu pārgājienā ar nakšņošanu teltīs. Bet ziema vēl tālu, līdz ar to paliek tikai iespēja samērcēt savas pakaļas piedaloties Bārtas kartupelī. Tās ir tādas laivošanas sacīkstes, kurās var piedalīties jebkurš interesents. Uzvarētājs saņem maisu ar kartupeļiem, bet stipri lielākā daļa piedalās šajās sacīkstēs vienkārši prieka pēc. Arī mums- Liepājas Jaunajiem Vanagiem rodas nepārvarama vēlme braukt ar laivām. Sākumā ir četri entuziasti, bet laikam ritot novācamies 9, kas sanāk akurāt trīs ekipāžas. Ir trīs meitenes, ko mēs godīgi sadalām pa dažādām laivām. Aizsūtam pieteikumu, kurā mazliet piedzejojam par sevi, lai iedvestu respektu pretiniekiem, kas šo lasa. (more…)

Bārtas kartupelis dalībnieka skatījumā2016-12-29T14:52:55+02:00

Nedaudz paairējos jeb Gaujas bāziens 2010

Man negāja tik traki kā citiem pāris gadus atpakaļ, bet medusmaize ar nebija..

Sākās viss ar bažām par nokavētu startu, jo ieradāmies starta vietā līdz ar reģistrācijas slēgšanu – tikai 7.30.

Nošokējos, jo neviens, atskaitot mani, neplānoja ģērbt mugurā vējjakas, visiem bija plīša, neoprēna vai xviņsazin kādas vēl jakas. Nebija auksti un bez vējjakas arī auksti nebūtu, tikai uztrauktos par apakšdelmiem un cīpslām, jo neapsegtā variantā tie tiek baigi izvējoti un sāk sāpēt pie lielākas/ilgākas slodzes. Tomēr paliku pie džemperīša varianta – sīkums par rokām! :D

Aiziet – starts! Izvirzījāmies padsmit cilvēku bariņa priekšgalā – pirmie, protams, Stavro ar Kauliņu. Tālāk Balodis. Tad Arnis, Gundars, Edmunds, es un Modris. Gundars, protams, uzreiz Arnim astē. Temps paliels. Man iet viegli un negrasos airēt lēnāk. Pēc brīža apnīk, ka Arnis man šļakstās blakus ar airi, izraujos priekšā un ielienu astē Edmundam. Tā arī airējām kādu laiku. (more…)

Nedaudz paairējos jeb Gaujas bāziens 20102016-12-29T14:52:55+02:00

Distanču slēpošana pa jūru

Mana pieredze uz distanču slēpēm sākās tikai šoziem un šobrīd, jūtot gaisā jau pavasarīgas noskaņas, šķiet, ka šī sezona man arī aprobežosies ar tikai 3 reizēm. Distanču slēpošana man vēl joprojām ir diezgan sveša lieta. Bet tas jau neliedz par to priecāties.
Kāpēc distanču slēpes? Ļoti vienkārši – tās man bija brīvi pieejamas un par to lietošanu nekas nebija jāmaksā. (Starp citu, ja kalnu slēpošana nav tava sirdslieta, tad vari apdomāt šo variantu, jo noma sanāk ievērojami lētāka).
Sākšu ar savu PIRMO REIZI.
Pirmos soļos slēpošana man ierādīja mamma un uz nomātām slēpēm, kas, diemžēl nebija atbilstoši sagatavotas un uz katru soli slīdēja atpakaļ. Bet situāciju glāba saulainā diena, slēpošana gar pašu jūru un rozā brilles uz acīm, kas manu ārējo veidolu skatam no malas darīja visai komisku, tomēr mans skats uz dzīvi bija dikti rožains. Lai nu kā – šīs reizes mans mērķis bija fiziski izkustēties un saprast, kāda tad ir sajūta slēpot ar distanču slēpēm. Kā redzams, tad tomēr šis process pietiekami ļoti gāja pie sirds, lai to atkārtotu vēl.
OTRĀ REIZE (more…)

Distanču slēpošana pa jūru2016-12-29T14:52:55+02:00

Kas ir geokešings (geocaching)

Samērā jauns aktīvās atpūtas veids ir geocaching, jeb slēpņošana.

Geocaching

[geokešing] (slēpņošana) ir visā pasaulē spēlēta GPS spēle. Šī spēle ietver “dārgumu” paslēpšanu, un to meklēšanu, publicējot koordinātes internetā. Tādā veidā citi šīs spēles dalībnieki var meklēt šos “dārgumus”. Diemžēl, dārgumi nenozīmē materiālas vērtības.

Lai spēlētu šo spēli tev būs nepieciešams internets un GPS (globālā pozicionēšanas sistēma). Tā mēdz būt iebūvēta jaunākās paaudzes mobilajos tālruņos.

Šīs spēles noteikumi:

* Ja tu paņem kaut ko no slēptuves, tev kaut kas ir jāatstāj vietā.
* Atrodot slēpni, tev sava vizīte ir jāpieraksta slēptuves žurnālā.
* Meklējot slēpni, pacenties nepievērst sev apkārtējo uzmanību, nemeklē slēpni tad, ja uz tevi skatās sveši cilvēki!

Slēpņošana ir pieejama visiem, ar piedzīvojumu meklētāju tieksmi. Šādi slēpņi ir izvietoti visā pasaulē.

Slēpņošana ir iemesls iziet ārā, un izkustināt kājas, un ne tikai, reizēm nepieciešama arī radoša pieeja. Parasti slēpņi ir izvietoti interesantu objektu tuvumā.

Vairāk par šo spēli vari uzzināt http://abc.geoforums.lv/

Kas ir geokešings (geocaching)2016-12-29T14:52:55+02:00

Aktīvā atpūta rudenī

SvētupeNeskatoties uz to, ka ārā jau valda decembris, laiks pieturas rudenīgs. Aktīvākie no aktīvās atpūtas cienītājiem šo laiku izmanto lietderīgi – gan braucot ar laivām un straujūdens kajakiem, gan ejot pārgājienos.

Kāpēc šis ir piemērotākais laiks laivu braucieniem?

Ja vien laivu brauciens Jums neaprobežojas ar braucienu gumijas laivā vai kanoe pa kādu no Latvijas lielākajām upēm (Gauja, Salaca, Daugava, Irbe, Abava, Mēmele, Aiviekste), tad ir jāspēj novērtēt, ka mazajās upītēs ūdenslīmenis ir pietiekošs, lai ne tikai sēdētu laivā un vērotu garlaicīgi vienveidīgos upes krastus, bet arī atklātu kaut ko pavisam jaunu. Gandrīz ikviena no mazajām upēm (ja vien netrāpīsiet meliorētā grāvī) spēs sagādāt jums arvien jaunus pārsteigumus dažnedažādu klinšu atsegumu, mežonīgas un neskartas vides izskatā.

No mazajām upēm ievērojamākās ir Svētupe, Brasla, Amata, Ogre, Mazā Jugla, Imula, Amula, Riežupe.

Kāpēc šis ir piemērotākais laiks pārgājieniem?

Pirmkārt un galvenokārt – nav knišļu, odu, dunduru u.c. mošķu. Otrkārt, Nav jācīnās ar karstumu, ir  viegli saģērbties un izvēlēties apģērbu no tā, kas ir mājās, tā, lai būtu silti, kā arī nav jāuztraucas par pārkaršanu. Laikā, kad kokos ir lapas, redzēt no dabas, kas ir apkārt var ļoti maz, jo pārvietojoties pa mežiem traucēs krūmi, un mazie koki, taču laika posmā no rudens līdz pavasarim kokos lapu nav, un bieži vien paveras krietni iespaidīgāks skats uz apkārtni. Pārgājiens uz labu laimi gan var nebūt tā labākā izvēle, ja vien pirms tam pārgājienos nav iets. Būtu vēlams uzklausīt pieredzējušu pārgājienu dalībnieku padomus par ekipējumu un sagatavošanos nakšņošanai un moža gara uzturēšanai visa pārgājiena laikā.

Foto: Jānis Tomsons

Aktīvā atpūta rudenī2016-12-29T14:52:56+02:00

3 stundas jūrā. (foto)

Nespējot remdēt alkas pēc ūdeņiem, 20. novembrī četru cilvēku sastāvā izdomājām izbraukt nelielu loku pa jūru. Starta vietas atrašana sagādāja nelielas grūtības, jo piekļūt jūrai izrādās nemaz tik viegli nav, jo gandrīz visur draud 500 m laivu nešana. Kā ērtāko piebraukšanas vietu izvēlējāmies Mangaļsalu.

Apbraucām apkārt molam, izpētījām boju un nogrimušo kuģi. Ūdens bija mierīgs, viļņošanās neliela: mazliet par mazu, lai varētu pasērfot.

0006 (more…)

3 stundas jūrā. (foto)2016-12-29T14:52:56+02:00

Gaujas bāziena Ganadarījuma brauciens 2009

DSC04342Campo bija noorganizējuši 22 km garas, priecīgas laivošanas sacensības pa Ogres upi. Kopā 22 km ar krācītēm, ar straumīti un ar lērumu, asu izjūtu priekš iesācēja. Es biju laivu anlfabēts, kas jūras kajakā sēdēja otro (!!!) reizi.

Kur man bija prāts, kad draugam pateicu, ka mums jāpiedalās, nezinu. Bet nu idejas autore biju es, lai gan pieredze braukšanā ar laivām man ir ļoti niecīga. Tikai šovasar uzzināju, kā ir braukt ar kanoe, tāpēc man bija īpašs prieks un laime, kad man pateica, ka jābrauc būs ar jūras kajaku. Vienvietīgo. Draugs noorganizēja trenniņu vienu dienu pirms gaidāmā pasākuma un es uzzināju, ka šai laviņai ir stūre, un kā nevajag darboties ar airi, ja vien negrib nonākt zem ūdens

Pasākuma diena – 31. oktobris, kā par brīnumu bija jauka saulaina, bezlietus diena. Iekāpju laivā, mani sasprādzē un iestumj ūdenī. Jautri, kas jautri, ja pie starta jau drūzmējas kāds ducis laivu un visi iemēģina savus braucamrīkus. Es – laivu analfabēts – divas reizes taranēju dažus citus braucējus, neapgāžos un neviens mani nenosit, jo laivotāji ir jautra tauta. Par to vien jau liecina asprātīgie komandu nosaukumi un talismanu pielīmēšana laivas priekšgalā. Tātad pie starta līnijas es neapgāzos! Tas jau ir labi. Atskan starts, un visi brāžas uz priekšu. Es jau no sākta gala ņemos pa aizmuguri, jo,kur tad man steigties un absurda mērķa uzvarēt man nav. Draugam līdz ar to arī ne. Tatad braucam, piekūstu ātri, par cik netrennēta utt., bet nekas, 30 sekundes atelpas un var airēties tālāk. Airējam, airējam un te nu viņas bija – pirmās krācītes manā mūžā. Ir jau iņčīgi skatīties filmās, kā lielos pūšļos galvenie varoņi laižas pa kalnu upes krācēm un paliek dzīvi, bet, kad to dari pats, tad ir cita lieta. Tad nu draugs laižas man pa priekšu, es nepaspēju pareizi nostūrēt un tieši pirms krācēm ar laivas priekšgalu iebraucu krasta zālēs. Straume laivu sagriež un nu man ir divas iespējas: laisties pa krācēm atpakaļgaitā, kas, kā man vēlāk paskaidroja, ir konkrēta pašnāvība vai kāpt ārā, sagriezt laivu un laisties pa krācītēm pareizi. Tā, kā draugs jau bija aizlaidies man pa priekšu, viņš palīdzēt nevarēja, jo augšā pa krācēm uzairēties nevar.

(more…)

Gaujas bāziena Ganadarījuma brauciens 20092016-12-29T14:52:56+02:00

Ilgais ceļš Polijā: Volvistu atgriešanās (3. daļa)

5. diena.

Nākamā rītā ir apmācies. No debesīm nāk striķu pūdētājs – nav vairs migla, bet vēl pa lietu ari nenosauksi. Pie brokastīm izrēķinām, kas pa dienu. Viss ir sajucis. Sanāk piektdiena. Izrādās Andai sestdien no rīta obligāti ir jābūt Rīgā. Jābrauc uz kaut kādu vecāku jubilāciju. Apskatāmies attālumu līdz Aušvicei. Tie ir 150km perpendikulāri mājupceļam. Divas stundas ceļā vien. Nu neko.. mierinot sevi ar domu, ka šī ir pirmā, bet ne pēdējā reize, kad esam šeit, kravājamies mājupceļam. Patīkami iestatīt navigatorā “virzīties uz” -> “Mājas”. Mēģinu bagāžnieku pārvērst par miniatūru melno caurumu. Vairāk vai mazāk izdodas, bet šā vai tā pēcāk aizmugurē sēdošie sūdzējās, ka jūtas kā bagāža. Pirms izbraukšanas atklāju, ka mašīnīte pazaudējusi antifrīzu nopietnos apmēros. Iegāžu radiatorā visu, kas atlicis. Maķenīt virs minimālā ir, brauksim līdz nākamajai tankštellei, lai var sapildīt. Beidzot esam sakrāvušies un izripojam no kempinga māju virzienā.

Piestājam statoilā, vaig arī saliet degvielu. Stāvu pusstundu pie visādu mašīnu šķidrumu plaukta un mēģinu izpīpēt, kas no tā visa ir antifrīzs. Beigu beigās tomēr vēršos pēc palīdzības. Pa visu statoilu tiek sameklēts puisis, kas runā angliski. Izrādās mans minējums, ka uz dažām pudelēm rakstīts “dzesēšanas sistēmām” ir bijis pareizs. Vienīgi dīvaini, ka tas antifrīzs ir rozā krāsā. Pēc piecu reižu pārjautāšanas tomēr noticu un nopērku. Pieparkojamies blakus statoilam esošajā lielveikalā un saspūrkam sapirkties graužamo materiālu ceļam. Pie reizes mašīnīti padzesēt. Pielejamais tilpums gan ir niecīgs, bet vienalga negribas, lai antifrīza papildināšana būtu pārāk traumējoša.

(more…)

Ilgais ceļš Polijā: Volvistu atgriešanās (3. daļa)2020-06-28T14:32:30+03:00
Toggle Sliding Bar Area
Go to Top