Pamostos ap pussešiem no tā, ka nejauki zvana telefons. Atnākusi sms no Jāņa. Šams esot autobāņa galā, kas ir 10km no Krakovas. Prasa, vai brauksim pakaļ tagad vai no rīta. Autopilotā aizrakstu, ka no rīta un turpinu gulēt. Atnāk atbildes īsziņa, ka tādā gadījumā šams lienot krūmos celt telti. Šoreizi pamostos. Saprotu, ka tas ir idiotiski, ka šams gulēs teltī esot jau pie paša galamērķa un kamēr Jāņa nav kopā ar mums, gulēt neaiziešu. Atbildu, ka braucam pakaļ un svempjos augšā. Ja neskaita nelielo misēkli pirms bāņa, kad nespējām atrast apgriešanās vietu, neviens no kasieriem un vietējiem vispār ne velna nesaprata nevienā normālā valodā, kad apgriešanās vieta tika nepārprotami izstāstīta bāņa pusē un nācāsAutors: Zete nobraukt liekus pārdesmit kilometrus līdz pirmajam viaduktam. Labi, ka tas bija bānis, vismaz uz 130/140 braucot, tas aizņēma laiku maz.

Pirms septiņiem jau lavāmies atpakaļ uz istabiņu. Nočiepjam vēl vienu segu un liekamies gulēt jau četratā.. Noguļam līdz pusdeviņiem pēc poļu laika. Savārām tēju, sakravājamies un izlavāmies ar Jāni no istabas. Pamanu, ka koridorā ir novērošanas kameras un izčekoties dodos ar 10 oiro kabatā. Ja nu kas. Bet meitene smaidot paņem atslēgu, pasaku “paldies” un esam brīvi. Rīta cēlienu aizvadām blakus esošajā lielveikalā. Paēdam brokastis un izmantojam bezvadu internetu, lai sameklētu HiMountain veikalus. Jānis ir noskatījis somu, bet Latvijā vienīgais veikals, kas ir tirgojis šo brendu, HiMountain produktus netirgo savus gadus divus. Izrādās, ka viens veikals ir šai pašā lielveikalā un tas tiek uztverts ar varenām ovācijām, jo nebūs jābrauc uz kādu citu vietu pilsētā un varēs doties pa taisno uz PieKrakovas Juru. (more…)

1. diena
Izbraukt paredzēts bija vakarā. Tā kā bija zināms, ka man būs jārullē visu nakti, dienu iepriekš jau tālredzīgi nopirku grāmatu. Rezultātā naktī pirms izbraukšanas Zete lasīja grāmatu un gulēts tika stundas četras. Pa dienu zombija cienīgā manierē tika sadabūts pēdējais ekipējums, norunātas tikšanās vietas un nepienāca ne 23:30 vakarā, kad Rīgas uguņi palika aiz muguras. Mašīnīte saprotot, ka nu labie, slinkie laiki beigušies sāka niķoties – salona pūtējs ik pa laikam pazūd un atpakaļ parādās tikai tad, kad visi iekš auto jau ir pārsaluši, jo, lai neaizsvīstu stikli, ir jātur vaļā logi. Līdz Iecavai aizstūrēju pati un tālāk pie stūres piesēdās Didzis. Lai pie auto pierastu maķenīt aizstūrēšot līdz robežai. Nedaudz aiz Bauskas mums labuvakaru un laimīgu taciņu novēlēja pārītis pašnāvniecisku stirnu un brauciens varēja sākties.

Lietuva mūs sagaidīja ar lielceļa laineru spietiem, kas konstantā ātrumā – 90 kuģoja pa šoseju, kā ari neskaitāmiem kilometriem ceļa remontu ar apnicīgi sarkaniem luksoforiem. Šausminoties par braukšanas instruktoriem, kas saviem studentiem iemāca neko, atgādinot izslēgt tālās gaismas un tēlojot aukstu kāju neesamību (dalabi, nebija tik traki ar tām kājām) Didzis aizstūrēja līdz kaut kurienei starp Panevežiem un Kauņu. Tad ļaujot cilvēkam, kam tiesības ir pāris mēnešu un braukšana naktī nav ierasta lieta (haha ierunājās superpieredzējusī šoferZete), atpūsties, sēdos pie stūres. (more…)